Zem Zvaigznēm | 2.daļa ✔️

7/ tu atceries?

Bijām nonākuši pie kādas pļavas. Ārā bija jau krēsla. Mēs izkāpām un es zem kājām sajutu ļoti mīkstu zāli un puķes.
- Man vienīgajai liekas, ka šī pļava ir fricking mīkstāka nekā tai vajadzētu būt?- es iesmējos.
- Kā mākoņi, es teiktu!- Kira man pievienojās.
Tālāk mēs ar Ītanu kā mazi bērni novilkām kurpes un skraidījām pa jau mazliet slapjo pļavu. Mēs pagājām tālāk uz priekšu un es tikai tagad pamanīju mums priekšā diezgan iespaidīgu kalnu.
- Ītan, tiešām? Tu atvedi meiteni uz kalnu jūsu pirmajā randiņā?- es biju šokā.
- Jā, un pietam viņai pašai bija jārāpjas augšā!- Ītans smējās.
- Paklusējiet jūs abi, Šeilij, tev nav ne jausmas, kas tevi sagaida augšā!- meitene viltīgi pasmaidīja un iegāja kādā alā.
- Tas ir droši?- es jautāju.
- Nē!- abi atkal reizē man atbildēja un nu bija kārta mums visiem smieties.
Mēs līdām dziļāk alā, līdz atdūrāmies pret kādu sienu. Augšā bija caurums pa kuru mēs izlīdām un bijām uz taciņas, kas gāja pa paša kalna malu. Gājam augšā pa to taciņu kaut kādus gadus! Vēl atlika mazliet pieturoties pie krūmiem uzkāpt kādā stāvākā nogāzē un mēs bijām augšā.
- Un ko tagad?- es sarkastiski jautāju.
- Nāc!- abi mani parāva aiz rokas un es tiku aizvilkta līdz aizas malai. Es noelsos. Neticami!
Bija redzama visa Kembridža. Tā jau bija izgaismota, jo saule jau bija norietējusi!
- Neticami!- manas acis mirdzēja un es uz brīdi sajutos tā it kā viss būtu labi!
- Vai ne. Es biju šokā, kad Ītans man šo vietu parādīja.- Kira teica un abi smaidot saskatījās.
Mēs visi apsēdāmies uz zemes un skatījāmies uz izgaismoto Kembridžu un centāmies uzminēt kur kas ir!
Attapāmies 21:00, galīgi nosmējušies un nosaluši.
- Kā būtu ar kādu bāru un lētajām vakariņām? Un tad došanos uz čuču muižu?- Ītans iesaucās drebinoties. Mēs abas ar Kiru izplūdām smieklos.
- Izklausās labi!- es pasmaidīju un saberzēju rokas.
- Labi, tagad gan tinamies no šejienas savādāk piesalsim, te!- es iesmējos un mēs sākām šļūkt lejā. Atkal pagāja gadi līdz mēs bijām lejā. Bet mēs tomēr tikām līdz mašīnai. Ja iepriekš mums jau bija ļoti auksti, tad tagad mēs ar Kiru bijām tuvu pie tā, lai nomirtu.
Braucot atpakaļ uz studentu pilsētiņu es centos iegaumēt ceļu. Tā ir perfekta vieta, kur pārdomāt dzīvi vai vienkārši baudīt skatu!
Pēkšņi es atcerējos par ballīti. Godīgi sakot, jutos atvieglota, ka sastrīdējos ar Hannu tieši šobrīd!
- Uz mūsējo?- Ītana balss salonā mani izsita no manas aizsapņošanās.
- Ko?- Kira arī izskatījās tā it kā būtu izrauta no miega.
- Uz mūsu bāru?- Ītans pārjautāja.
- Āaa!- meitene iesmējās.
- Jā, uz mūsējo!
Es tikai nopūtos un turpināju vērot ceļu.

***

- Ko tu dzersi?- Kira man jautāja, kad mēs bijām diezgan mierīgā bārā.
- Kolu.- es pasmaidīju, bet meitene noskatījās uz manis kā uz mazliet psihu!
- Viņai lūdzu viskiju ar kolu un mums vodku!- Kima pasūtīja mūsu vietā un nu bija mana kārta raidīt viņas virzienā nosodošus skatienus.
- Es esmu stulba vai kā, bet man liekas, ka es nevienā brīdī nepieminēju viskiju.- es smējos.
- Jap, tu esi stulba!- Kira iesmējās un arī Ītans. Tikai viņš iespurdzās kā maza meitene. Mēs ar Kiru saskatījāmies un sākām histēriski raustīties smieklos. Beigās, meitene pāri galdam smejoties, izspļāva sakošļātus frī kartupeļus.
- Aaaa, Kira!- Ītans iebļāvās kamēr es locījos smieklos.
- Kas? Kam negadās?!!- meitene nevainīgi paraustīja plecus un uzmeta salveti kartupeļiem. Officiants atnesa mums dzērienus.
- Te ir diezgan laba apkalpošana, priekš bāra!- es spriedu.
- Nu tieši tā, tāpēc jau šis ir mūsu iecienītais!- Ītans pasmaidīja un abi atkal saskatījās. Es pacēlu glāzi un pagaršoju tumšo šķidrumu. No sākuma saviebos, jo likās, ka viskijs ir pārāk daudz, bet tikusi līdz pusei, es vairs nespēju īsti sajust viskiju, tikai kolu.
- Es aiziešu uz tualeti!- es noteicu un piecēlos. Kādu brīdi mierīgi pastāvēju, lai pārliecinātos, ka es tūlīt nezaudēšu līdzsvaru.
- Ok, mēs padejot!- Ītans iesaucās, uzraujot Kiru kājās.
- Kurš teica, ka es gribu ar tevi dejot?- viņa spītīgi, bet smaidot jautāja.
- Es!- puisis triumfējoši pasmaidīja un abi devās pie citiem, kas dejoja.
Nobalansējusi līdzsvaru es nopūtos un uzsāku tualetes meklējumus. Tajā brīdī, kad es skatījos uz bāra pusi es atkal ieskrēju kādā daudz masīvākā ķermenī. Šoreiz es pati varēju atgūt līdzsvaru, tomēr puisis tāpat uzlika rokas uz maniem gurniem. Es sajutu puiša smaržu un man sagriezās galva, tikai ne no alkohola.
- Atkal?- Liams iesmējās, ieskatījies man acīs.
- Atkal. Piedod, es aizskatījos!- es mazliet nosarkusi atbildēju, jo kāpēc gan vienmēr tas notiek?
- Nekas, vēl jau esam dzīvi!- viņš pasmējās.
- Soo, ko tu te dari?- es jautāju un baidījos, ka kuru katru brīdi puisis sāks kliegt uz mani.
- Man te patīk. Mierīgs, laba mūzika, labs ēdiens, kokteiļi arī ir tīri okay!- Liams paraustīja plecus un atlaida mani.
- Tev nebūtu jābūt tajā krutajā ballītē?- es jautāju.
- Nē, man tas mazliet jau apriebās.- puisis paraustīja plecus un ar roku iebrauca savos matos. Viņš pagāja mazliet tālāk no manis un nopētīja mani. Viņa skatiens apstājās pie mana džempera. Puisis saviebās, tad viņa seja palika balta un likās, ka puisis tūlīt noģībs. Viņš sev iesita pa galvu un turpināja skatīties uz manu džemperi.
- Tas džemperis...- viņš iesāka teikt, bet tad sāka kratīt galvu un kaut ko murmināt. Viņš izskatījās izmisis, kamēr manī viss lidinājās!
Es biju šokā.
- Tu atceries?- es nespēdama noticēt jautāju puisim.
- Jā, es ienīdu to džemperi.- izskatījās, ka puisis tūlīt sāks raudāt. Man tā gribējās viņu apskaut. Neticami, viņš atcerējās džemperi. Vienalga, ko viņš atceras, galvenais, ka viņš kaut ko atceras!
- Tu atceries šo džemperi!- es nočukstēju un mūsu skatieni sastapās.
- Es atceros šo džemperi!- viņš atčukstēja un aizvēra acis.
- Nespēju noticēt!- es nopūtos
- Tas jau ir tikai džemperis!- puisis pasmaidīja.
- Tas ir daudz, Liami... Liam!- es saminstinājos pie uzrunāšanas vārda.
Tālāk valdīja neveikls klusums.
- Šis džemperis patiešām ir briesmīgs!- Liams iesmējās, pārtraucot šo neveiklo brīdi.
- Es atceros, Šeilij!- viņš iesaucās un pieskrēja man klāt. Viņš aplika rokas ap manu vidukli un pacēlis gaisā, apgrieza mani. Tālāk viņš mani apskāva. Man bija veselas 5.sekundes, lai sajustu viņa smaržu un viņa rokas. Es aizturēju elpu uz visām šīm piecām sekundēm!
- Piedod.- viņš pēkšņi no manis atrāvās un viņa smaids izzuda.
- Viss ir labi!- es pasmaidīju, bet puisis vairs neskatījās uz manis.
- Man jāiet. Tiekamies rīt.- viņš klusu nomurmināja un paķēris jaku no krēsla malas, izskrēja pa izzejas durvīm.
Nesapratu viņa rīcību... Vai viņš baidās no manis? Kas notika?
Izlēmu, ka neuztraukšos par to. Šis bija lielisks vakars, plus Liams kaut ko atcerējās!
- Šeilij, mēs braucam!- atskanēja Kiras balss un es pagriezusies ieraudzīju viņus abus jau pie durvīm. Ātri pieskrēju pie viņiem un mēs kopā pametām šo bāru. Man vēljoprojām vajadzēja čurāt.

***

Bijām meiteņu stāva gaitenī un atvadījāmies.
- Paldies jums par šo vakaru! Tas patiešām man lika atkal justies laimīgai. Kaut uz brīdi!- es abus apskāvu.
- Un paldies, ka esat mani draugi, kamēr mani pārējie draugi mani ignorē!
- Nav par ko. Ar tevi ir jautri, labprāt satusētu ar tevi vēl kādu reizi!- Kira teica un mīļi smaidīja. Tad viņa atbildēja manam apskāvienam.
- Un man prieks, ka mēs atkal sarunājamies!- Ītans apķēra mūs abas uztaisot grupas apskāvienu.
- Labi, beidzam puņķoties!- es ierunājos, liekot Kirai izplūst smieklos.
- Arlabunakti, draugi!- es pamāju ar roku viņiem un iesaucos. Tad pagriezos un devos tālāk pa gaiteni uz savu istabiņu. Ieliku atslēgu slēdzenē un durvis viegli man padevās.
Bija gandrīz pusnakts. Es ātri uzvilku pidžammu un aizvilku žalūzijas. Tad ielecu gultā un ar, sen nebijušu, priecīgu garastāvokli aizmigu.

Uuu, šo daļu es uzrakstīju non-stopā. Nais, i'm proud of myself! :D
Lai nu kā, atstājam savas domas, spiežam zvaigznīti, un daram viskautko tādu! Jaaa, tieši tā! :D <3
Šis februāris man būs patiešām ļoti aizņemts un brīvdienās man patīk noslinkot, tāpēc piedodiet, ja daļu nav tik bieži! Bet es vienmēr rakstu tā, lai daļā būtu vismaz 1000 vārdu! Lai nu kā, šis bija viss, ko vēlējos te pierakstīt!
Byeeee, xoxo