Zem Zvaigznēm | 2.daļa ✔️

15/ atšķirīgā piektdiena.

Liama skatapunkts

Biju nesen piecēlies un sarijies neskaitāmas tabletes dēļ savām mežonīgajām galvassāpēm. Nopētījis istabu, pamanīju, ka te nav Čaka. Es gribēju celties un iet viņu meklēt, bet ceļoties man sagriezās galva līdz vemšanai, tāpēc es atkritu atpakaļ.
Biju atkal iekritis miegā, un pamodos no skaļas durvju aizvēršanas.
- Labrīt!- Čaks diezgan nīgri iesaucās. Tā itkā puisis par mani ierēktu.
- Kas?- es noņurdēju.
- Tev nešķiet, ka vajadzētu piebremzēt?
Kad es klusēju, Čaks turpināja.
- Vecīt, tu dzer dienu un nakti. Tagad arī, ir jau vienpadsmit un tu tikai tagad piecēlies.- Čaks palika sarkans kā tomāts un es pasmīkņāju par viņu.
- Vienpadsmit... Amm, no rīta?- jautāju idiota balsī, kaut gan spriežot pēc tā, ka ārā ir tumsa, ikvienam būtu skaidrs, ka ir vakars. Bet man patīk viņu kaitināt!
- Jā, no rīta.- Čaks noplivināja rokas un grasījās jau atkal iet prom.
- Šeilijai ir jauns čalis.- tas idiots pie pašām durvīm nosmīkņāja. Es uzreiz biju pielecis kājās un pieskrēju pie Čaka.
- Ko tu teici?- čukstēju.
- Es teicu tikai to, ka tu esi savu iespēju palaidis garām. Šeilijai ir cits. Tikko pa logu redzēju kā viņi satikās stāvlaukumā un abi aizbrauca ar motociklu.- Čaks paraustīja plecus itkā tas nekas nebūtu. Bija redzams viņa pretīgajā ģīmī, ka puisim šis viss sagādā baudu.
- Tā nav. Šeilija mani nekrāpj!- es iebļāvos.
- Hmm, tu gan vari viņu krāpt vai ne?
- Kad es esmu viņu krāpis?- es pienācu puisim tuvāk, bet Čaka sejā nepakustējās neviens vaibsts.
- Visās ballītēs. Liam, tu pārguli ar vismaz divām meitenēm katru ballīti!- arī Čaks bija pacēlis balsi pret mani.
- Kas tu viņai esi kaut kāds aizstāvis?- es bļāvu.
- Nē, man vienkārši ir pretīgi par to, kāds tu esi.
Es knapi valdīju pār sevi, lai tepat uz vietas nenospārdītu puisi līdz nāvei.
- Pirmkārt, es esmu vienmēr piedzēries un sarijies visus tos sūdus, es nevaldu pār sevi un lielāko daļu nemaz neatceros. Otrkārt, tas ko Šeilija nezin, tas viņai taču nekaitē! Ne? Un treškārt, viņa man nevar noteikt ko darīt un ko nē, un tu arī nē.- es runāju mierīgi, bet redzēju, ka ar katru teikumu Čaka sejā parādās arvien lielāka riebuma izteiksme.
- Tu esi pretīgs! Šeilija pareizi dara, ka ir sev sameklējusi citu. Tas puisis vismaz par viņu parūpēsies labāk nekā tu. Un tev varēs palikt vienīgi tās padauzas ballītēs, tad gan tu būsi laimīgs!- Čaks runāja drosmīgi un brīdi pēc tam, kad viņš bija pabeidzis savu morāli, no manis izlauzās tāds kā gārdziens un es no visa spēka triecu savu dūri pret Čaka seju. Diemžēl, viņš bija jau tam gatavs vai arī viņam ir pārlieku laba reakcija, jo manu spēcīgo sitienu puisis pārtvēra netālu no savas sejas. Viņš atgrūda mani un vēl reizi iznīcinoši ieskatījās man acīs. Es tikai varēju tur stāvēt un blisināties.
- Turpini šādi, Liam! Tev labi sanāk.- Čaks pieklusinātā balsī teica un aizcirta durvis izejot no istabas.
Es nespēju noticēt, ka Čaks bija pārtvēris manu sitienu, ka Čaks bija mani uzvarējis, ka es biju padevies. Nespēju noticēt, ka Šeilijai ir cits čalis, pie tam, ka viņa brauca ar tā džeka motociklu, jo es zinu, ka Šeilijai ir šausmīgais riebums no motocikliem.
Nespēju noticēt, ka es patiešām esmu viņu pazaudējis...

Atpakaļ pie Šeilijas

Mēs bijām piestājuši pie tās pašas mazās kafejnīciņas. Netālu no pilsētas robežas.
- Dilan?- es uzrunāju puisi, kad viņš jau pāris minūtes bija pievērsis uzmanību tikai savai kolai. Viņa brūnganzaļās acis automātiski tika pievērstas man.
- Piedod, aizdomājos.- viņš iesmējās.
- Jā, es redzu!- arī es pasmējos.
- Ir jau samērā vēls. Tev nevajadzētu vest mani atpakaļ?- es jautāju un vienlaikus arī maisīju savu kolu ar salmiņu.
- Nē.- Dilans smaidīja.
- Kā nē?- es pasmējos.
- Vot, tā! Man ir plāni šim vakaram, naktij.- puisis paraustīja savas uzacis.
- Bet kad tad es tikšu kopmītnēs? Naktī?
- Labākajā gadījumā, rīt pēcpusdienā.
- Ko?- es nobolīju acis.
- Nu tu paliksi pie manis dzīvoklī.
Kad es iepletu acis, Dilans turpināja.
- Man ir viesu istaba.- viņš sāka smieties un viņa lipīgie smiekli pielipa arī man!