Kopā ar likteni ✔

Chapter 1 Sākums

Bija vēls pavasaris. kaut kur gaisā, savas dziesmas dziedod, putni vija ligzdas, bet mani nepameta saldo smaržu mākonis, kas laidās lejā no ķiršu kokiem, apņemot mani no visām pusēm. Es, mazā Džeina Fostere, spēlējoties dārzā, gaidīju, kad atbrauks Pārkers un Vils ciemos.

Nebija jāgaida ilgi, kad ar lielu troksni atsprāga durvis vaļā un no mājas iznāca abi zēni. Vecāki apsēdās tur pat uz terases. Viņi kaut ko savā starpā, ar lielu aizrautību apsprieda, pa laikam malkojot kafiju. Mums nemaz neinteresēja par ko lielie runā, jo bijām aizņemti ar savām nodarbēm.

Mēs tā aizrāvāmies ar spēlēšanos, ka nepamanījām kā pienāca pustdienas. "Bērni, jānāk ēst,"- mamma pabāzusi galvu āra pa logu sauca mūs " Bet vispirms savāciet mantiņas, lai nemētājas pa visu dārzu!" Mammas galva pazuda un mēs centāmies kā vien mācēdami salasīt visas izmētātās mantas. Es un Pārkers vienlaikus pieskrējām pie nelielas mīkstās mantas, kas pildīja ļaundara lomu mūsu spēlēs. " Au! " vienlaikus iesaucāmies un es sāku raudāt, jo meitenes taču ir jūtīgākas nekā zēni. Raudāju ne jau tāpēc ka sāpēja, bet tāpēc ka nesapratu kā, Pārkers pieskaroties manai rokai var izraisīt kaut ko tādu, ko sapratīšu iespējms tikai vēlāk, kad pieaugšu. "Pelīt, kas noticis," mamma aizelsusies atskrēja pie manis. Viņas seja bija bāla no uztraukuma un nesaprata ko ar mani darīt, jo es tikai raudāju. Viņa paņēma mani uz rokām un ienesa iekšā. " Nu stāsti mīlulīt, kas noticis", ar raižu pilnu skatienu viņa skatījas uz mani vienlaikus bužinot manus matus. No kā man vienmēr bija jāsmaida. "Mamm, Parkers manai rokai kaut ko izdarīja", es sāku stāstīt, Bet mamma pārtracot jautāja vai viņš iesita, es pamāju galvu, ka nē, tad turpināju. "Nē neiesita." es domīgi ietureju pauzi un tad turpināju, "Man nesāpēja, bet te iekšā, " rādot uz vēderu turpināju" man palika silti, bet varbūt tas nebija silti, varbūt tas bija taurenis, kas kutināja" es jau sāku fantazēt, kā jau to parasti darīju. Mamma tikai iesmējās un laikam visu saprata. Noskūpstīja manu pieri un devāmies ēst pustdienas, tikai pateica, lai nesatraucos, ka vēlāk sapratīšot, ja protams nebūšu aizmirsusi. Bet tur jau tā lieta, trīsgadīgi berni neatceras bērnību.

Tā bija pēdējā reize, kad redzēju Pārkeru. Mamma teica, ka Pārkers pārcēlās uz citu pilsētu. Viņa vecākiem piedāvāja darbu ar labāku atalgojumu. Toties man palika Vils, lai gan man īsti viņš nepatika, mēs iedraudzējāmies un kļuvām draugi. Neteiksim, ka labākie, bet vismaz nebija garlaicīgi man vienai.

Laiku pa laikam mēs apciemojām Vilu un viņi mūs. Man nez no kurienes uzradās brālis. Kad mammai prasīju no kurienes šitai sīkais, mamma tikai pasmējās un patieca, ka tas esot man brālis un man viņš ir jāsargā un jārūpējas par viņu. Es laikam no pārsteiguma apsēdos. "Mamm," es pilnā nopietnībā sāku, rokas ailiekot aiz muguras, "tu viņu gribi paturēt? Te? Viņš tikai raud. Es nedalīšos ar savu istabu!" Mamma mani mierinādama, teica ka viņam būs sava istaba, un tad kad izaugs aizstāvēs mani. Tad es apdomājos un piekritu, lai jau paliek pie mums tāpat viņš ir pa mazu lai dzīvotu viens.

Pēc kāda laika mājā uzradās vēl viens. Es jau sāku domāt ka mammai ar tēti pieder bērnu ražošanas fabrika. Bet viņi tikai pasmējās par manām piezīmēm.  Mammai sāka palikt grūti tikt galā ar mums visiem, tāpēc Nana pārcēlās pie mums. Nana pārdeva savu māju un iekārtojās istabā, kas bija vistuvāk mazajam Neitam un Maikam. Viņiem ir tikai gadu starpība.

Bērnība laimigi gāja uz priekšu. Paliku vecāka un apzinīgāka. Par Pārkeru nebija nekādu ziņu, kā akā iekritis, bet man bija vienalga.  Kāpēc? Es biju pārāk maza, lai viņu atcerētos. Lai atcerētos, kas todien notika. Bet tas vairs nav svarīgi. Mēs ar Vilu draudzējāmies, kāvāmies, salabām un tad atkal saplēsāmies. Kā precēts pāris, Mūsu vecāki smējās, Izaugs un apprecēsies. Mamma sāka strādā un vairs tik bieži nebija mājās. Mums viņas ļoti pietrūka, bet Nana centās mūs visādi izklaidēt, lai nebūtu jādomā par to. Bijām liela Laimīga ģimene. :)