Kopā ar likteni ✔

Chapter 2 Ģimene

   "Viņi atkal strīdās," nopūšūties teicu Nanai. " Mēs ar Brāļiem paspēlēsimies ārā, labi Nana?" "Labi, labi." Nana atraujoties no savas grāmatas klusi noteica. Pēc kāda brīža viņa nolika grāmatu uz nelielā galdiņa, kas atradās terasē un sāka mūs vērot. Pamanījusi, ka Nana vairs nelasa aši iesēdos klēpi un pieglaudos. Viņa aplikas savas rokas un cieši mani apskāva. Es klausījos cik mierīgi sitas viņas sirds un tas mani nomierināja. Nogaudīja manu galvu. Viņas domas aizklejoja kaut kur tālu. Par to es nesatraucos, Jo viņa bija daudz dzīvē piedzīvojusi. Vīrs ar vecāko dēlu cieta avārijā. Kāds piedzēries šoferis ar fūri iebrauca mašīnas sānos, pasažiera pusē. Dēls uz vietas nomira, labi vismaz ka nemocijās, bet vīrs vairākas nedēļas nogulēja komā un tad padevās. Sirds vienkārši vairs neizturēja. Nanai pa to laiku bija nosirmojuši deniņi, apciemojot viņu slimnīcā. Bet viņa godam izaudzināja manu tēti. Viņš ir riktīgi forš, protams tad kad nestrādāja.

  Mūsu vecāki arvien vairāk strīdējās, bet par laimi viņi centās visu izrunāt. Dažreiz tie ievilkās ļoti ilgi. Bet viņi centās pirms miega visu izrunāt. Es nesapratu kāpec, kad paaugšos tad paprasīšu.

    Pēc dažām nedēļām sāksies skola. Vasara bija piepildīta ar visādiem notikumiem, ka par to biju aizmirsusi. Pirmā skolas dienā atnāca tāpat gaidīju to vai nē. Mamma iepriekšējā vakarā bija sagatavojusi man apģērbu, ko vilkt. "Mīlulīt celies." mammas maigā balss izrāva mani no sapņu valstības. "Mmaammmm...." centos attaisīt acis, bet plakstiņi bija pārāk smagi. Kad beidzot piecēlos, mamma bija aizgājusi taisīt brokastis un pa to laiku es saģērbos. Uzvilku baltu blūzīti ar nedaudz kuplākiem svārkiem, kājās melnas laiviņas. Nogāju lejā, pateicu visiem labrīt. Nana jau bija saģerbusi brālīšus un tagad viņi cītīgi ēda pankūkas. Mamma man sataisīja matus. Divas copes ar lielām baltām bantēm. Man patika, ka viņa man taisa matus, bet mammai parasti nebija laika, tāpēc centos pati vienmēr kaut ko uzmeistarot. Bet šodien bija svētki, viņas mazulīte beidzot ies skolā. Mēs dārziņā negājām, jo Nana mūs pieskatīja un mācīja visādas lietas.

  Es ar tikai mammu braucām uz skolu, jo tētim bija jāstrāda un Nana vēlējās ar puikām palikt mājās. Beidzot piebraucām pie skolas. Nebija ilgi jābrauc, jo dzīvojām netalu. Skola bija ļoti liela un skaista, gandrīz kā pils. Mums mazajiem bija atsevišķs korpus, kur notika mūsu stundas. Iepazināmies ar skolotāju un pārējiem klasesbiedriem. Es apsēdos pie vienas meitenes un mēs iepazināmies. "Reigana," ar platu smaidu teica mana blakus sēdētāja. Viņai bija skaisti rudi mati un visa seja vienos vasaras raibumos. Mēs atri sadraudzējāmies un ar laiku kļuvām labas draudzenes, pat var teikt labākās draudzenes.

  Gadi gāja. Man ļoti labi padevās visas mācības. Dažreiz likās, ka Rei skauž, bet es tam nepievērsu uzmanību. Centos viņai palīdzēt kā varēju, jo par nelaimi mācības nebija viņas stiprā puse..

  Vecāki vairāk un vairāk strādāja. Mājās protams nebija garlaicīgi, jo brāļi vienmēr kaut ko izdomāja, kā jau puiši. Bet tāpat mums ļoti trūka viņi. Nana centās.

  Beidzot pamatskola būs beigusies, Biju labākā klasē. Klases gudrīte. :) Man sapnis bija turpināt tēta biznesu, tāpēc bija labi jāmācās lai tiktu biznesa koledžā.

Vils un es bijām labi draugi. Bieži ciemojāmies viens pie otra, taču nekad nepārkāpam viens otra robežas. Es neteiktu, ka man viņš nepatika. Viņš bija riktīgi simpātisks. Viņam bija blondi, nedaudz pagari mati. Izsatījās, ka nedaudz atauguši. Lielākā daļa meiteņu viņa priekšā vienkārši kusa.. Bet labi, ka viņš nemācijās manā skolā, tad man neliktu mieru. Man nepatīk tās visas drāmas un burzmas. Nu smuks čalis.. un.. Seksīgs.... Bet es viņu uzskatīju tikai par draugu.

 Īstais stāsts tikai sāksies..