Kopā ar likteni ✔

Chapter 3 Sophomore

   Beidzot pamatskola bija beigusies. Vasara pagāja vienā acumirklī. Ah.. Viduskola... Mani no jaukajiem sapnīšiem ar varu izrāva modinātāja riebīgā skaņa. Nebiju domājusi ka tā bus tik nepatīkama. Nopietni, nu lūdzu vēl piecas minūtes. pārvilku segu pāri galvai. Ar vienu aci paskatījos telefonā. 6.40. Zinu jau zinu, ir jāceļas. Lēni izkāpu no savas mīļākās vietas, gultas. Kādreiz nebiju tāda guļava, laikam vasaras piedzīvojumu dēļ man tagad ir tāds nogurums, ka varētu uz ceļa nokrist un gulēt. Paskatījos ārā pa logu, saulīte jau spoži spīd. Mmmm.. būs silta diena un klasē jāsēž. Paņēmu no skapja kaut ko un devos uz vannasistabu. Katras meitenes mīļākā vieta... :) Nomazgāju visas miega pazīmes, uzvilku drēbes, pieguļošus džinsus un maiciņu bez rokām. Uzliku rokas pulksteni, uzkrāsoju skropstas un ietonēju mazliet zilo aci, kas vēstīja par nesenajiem vasaras piedzīvojumiem. vēlāk pastāstīšu... Obligāti.. Uzliku brilles... nejautā.. vasara vainīga.. Beidzot biju kaut cik pamodusies, gāju lejā uz virtuvi. Visi jau rosījās ap Nanas ceptajām vafelēm. Nēēē.. Nēesmu īsti vafeļu cienītāja, tāpēc kaut ko sameklēju ledusskapī. Jogurtiņu.. noteikti.. Tā kā Maiks un Neits bija pietiekami lieli, lai ietu vieni uz skolu, Paķēru savu somu, iemetu tajā telefonu, kuru tikai nesen dabūju, jo tētis uzstāja, ka man vajagot. Kam tādu mēslu vajag, nēesmu arī liela telefonu fane, telefons tā ir nevajadzīga laika tērēšana. Iemetu arī maku. Devos uz skolu ar kājām, jap ar kājām. Bija jāiet cauri parkam, kas nedaudz izrādija rudens pazīmes, lapas iekrāsojot mazliet bālāki zaļā krāsā. Mēs dzīvojam netālu no skolas, tika piecpadsmit minūšu attālumā, tāpec es izbaudu vēl silto laiku, jo rudens parasti ir drēgns un ļoti auksts, mitrs un pelēks, it kā krāsas būtu kāds izdzēsis. Ieliku austiņas un klausījos mūziku. Vēroju apkārt notiekošo. Pieaugušie steidzās savās darba gaitās ik pa laikam uzskrienot cits citam virsū, lielākā daļa nemaz nesmaidīja, drūmi skatījās uz priekšu. Mani pārsteidz cik cilvēki var būt vienaldzīgi, nekādu emociju. Skola arī ir skaista. Piecstāvīga ēka ar sarkanīgu jumtu un vairākiem korpusiem. Vismīļākā vieta skolā ir parks. Daudzi jau bija savākušies pa bariņiem. Es ar acīm meklēju Reigana. Rei, kur tu esi? Mans skatiens pārskēja pāri visam skolas parkam, taču viņas nekur nebija. Iegāju iekšā skolā un noliku mantas skapītī un devos uz pirmo stundu. Matemātika.. nevaru sagaidīt. Kad ierados, klasē jau sēdēja daži skolēni, apsēdos savā ierastajā vietā, pašā priekšā. Kamēr biju aiklīdusi savās domās klase bija pamazām piepildījusies ar skolēniem. Ieradās skolotāja un zvans noskanēja vēstot ka stunda var sākties, viņa sasveicinājās un sāka stundu. Es vēros pa logu un aizdomājos. Parasti Rei nekavē, varbūt kas noticis. es labprāt būtu viņai sms uzraktījusi, bet atcerējos, ka man nav viņas nummura. Viņa bija aizbraukusi nometnē un man bija savas darīšanas, tāpēc nebijām runājušas visu vasaru. Mes ar viņu jau no pirmās klases bijām draudzenes, kad es viņai apsēdos blakus un apbrīnoju viņas skaisti rudos matus. Kaut kā neierasti, bet man ļoti patīk rudi mati, meitenēm protams. Viņas zaļās acis un gaišā āda padarīja viņu ļoti īpašu. Rei bija mana vienīgā draudzene, kaut kā sanācis, ka nēesmu īpaši sabiedriska, taču mani draugi, gan ir citās domās. Ja kāds pateiktu viņiem ka es kautrīga, viņi smietos un domātu, ka tas cilvēks nav pie pilniem simts..

   Mani no domām iztraucēja patīkama kņudoņa labajā roka. Paskatījos.. Un tur kāda puiša roka, atradās uz manas un glāstīja. Es nesapratu?! Kādu laiku apmulsusi skatījos uz mūsu rokām. Patīkamā kņudoņa pārvērtās par taureņiem vēderā. Mani pārņēma šī siltā un vienreizējā sajūta, pēc kuras es biju ilgojusies visus šos gadus. Man nezināmu iemeslu dēl, šī sajūta likās pazīstama. Pacēlu galvu un ieraudzīju ka uz mani lūkojās divas noslēpumainas acis, kas no sākuma liekas tikai brūnas, bet kad ieskatās ciešāk var redzēt mazu zaļganu mirdzumiņu. Viņa tumšī iesauļotā āda un mati izcēla viņu no pārējiem. Puisis pagrieza galvu un klausījās skolotājā, bet es vēroju katru viņa kustību. To pamanījis, pagriezās pret mani un pasmaidīja. "Sveika Džeina," viņa maigā balss sknēja, kā melodija manās ausīs un mani nepameta sajūta, ka esam tikušies. Bet kur? Pag.. ko? viņš tikko nosauca manu vārdu? "Jāāā", es čukstus novilku, ar neizpratni lūkojos viņa brūnajās acīs, kas izstaroja siltumu un mīļumu. "Pārkers", viņš teica, bet es tā pat lūkojos uz viņu ar neizpratni. Viņa roka visu laiku atradās uz manas un ik pa brīdim maigi paglāstot. "Skolotāja teica, ka es drīkstot apsēsties blakus Džeinai", kolīdz izrunāja manu vārdu, tā viņa seja iezagās neliels smaids un es pasmaidīju pretī.