Zem Zvaigznēm | 2.daļa ✔️

24/

Mēs bijām klusējuši visu ceļu līdz viesnīcai, kur notiks Briannas ballīte. Tas bija savādi. Visu laiku likās, ka mēs abi vēlamies ko teikt, bet tad apraujamies.
Ieejot pa jau atvērtajām durvīm mūs laipni sagaidīja, un paņēma mūsu jakas. Vēl tālāk, mums rokās iespieda šampanieša glāzes un pateica norādījumus, kur mums jāiet tālāk. Vēl administrators mums iedeva istabiņu atslēgas, un tur mums arī sanāca pirmais starpgadījums.
Kad vīrietis bija jautājis vai mums vajag kopējo numuru, mēs ar Liamu apmulsām. Tad saskatījāmies. Novērsāmies. Līdz puisis izdvesa klusu "nē". Es nezinu, ko es biju gaidījusi, bet es par viņa "nē" mazliet sabēdājos. Vīrietis tikai smaidīja par mūsu sarkšanu un bālēšanu, tad iedeva mums katram savu atslēdziņu.
Mēs devāmies uz zāles pusi, no kuras skanēja skaļa mūzika. Zālē kreisajā stūrī bija salikta gara galdu rinda ar visādiem ēdieniem un dzērienienu pudelēm. Zālē bija krāsaini, krāsas mainījās visu laiku!
- Vēlies padejot?- Liams jautāja mazliet kautrīgā balsī.
- Nē. Tagad ne.- es pieklājīgi atbildēju un uzsmaidīju puisim.
- Nu, labi. Tad ko tu gribi darīt?- viņš ieskatījās man acīs.
- Es gribu dzert!- es atbildēju bez apdomāšanās. Liams pussmaidā iestrēga. Mēs abi apklusām, līdz to izjauca puiša skaļie smiekli.
- Labi, iesim dzert! Tikai es nevēlos, tāpēc dzersi vienapati!- Liams paraustījis plecus un iesmējies, saņēma mani aiz rokas un aizvilka līdz dzērienu galdam.

***

- Dāmas un kungi, pēdējā deja šovakar!- dīdžejs nokliedzās mikrofonā un uzlika kādu skaistu, lēno deju.
- Nāc! Šī vismaz mums ir jādejo!- Liams iesaucies, parāva mani aiz rokas un aizvilka līdz kādai brīvai vietai uz deju grīdas. Viņam bija taisnība. Visu balles laiku mēs abi bijām sēdējuši, dzēruši kolas, jo es arī izlēmu tomēr nedzer neko stiprāku, ēduši, mazliet runājuši, bet pārsvarā skatījušies uz citiem.
Puisis uzmanīgi aplika savas rokas ap manu vidukli un viegli pievilka mani tuvāk. Es novērsu skatienu, bet tomēr uzliku savas rokas uz puiša pleciem. Mēs lēnām sākām kustēties mūzikas ritmā.
- Tu šovakar esi nerunīga!- Liams pievilcis mani vēl tuvāk, čukstēja man ausī.
- Jā, mazliet!- es iesmējos.
- Varbūt mēs tevi varam padarīt priecīgāku?- Liams turpināja čukstēt un viņa karstā elpa dedzināja manu kaklu.
- Varbūt.- es atčukstēju.
- Tā jau labāk.- Liams apmierināts smaidīja.
Pēkšņi es atcerējos, ka vēl nebiju satikusi Hannu un Čaku.
- Tu zini, kur viņi ir?- es jautāju skatoties apkārt.
- Kuri?- Liams sašķieba savu uzaci un es nopūtos.
- Piedod, Hanna ar Čaku. Esi redzējis?- es jautāju.
- Nē. Es taču visu vakaru biju ar tevi.- Liams iesmējās, bet es mazliet uztraucos.
- Tad kur viņi ir?- es mazliet skaļāk iesaucos.
- Es taču nezinu. Klau, nomierinies. Viņi nav mazi bērni!- puisis pasmaidīja un viegli ieknieba man vaigā.
- Tev ir taisnība. Labi.- es arī pasmaidīju un mēģināju atkal pievērsties dejai. Drīz pēc tam, dziesma beidzās un Brianna uznākusi uz skatuves pateicās visiem klātesošajiem.
- Dejas ir beigušās, bet tas nenozīmē, ka ballīte arī!- Brianna piemiedza ar aci un pūlis iegavilējās. Dīdžejs uzlika kaut kādu play listu un atstājis to, aizgāja. Jaunieši mums apkārt sāka lēkāt un bļaustīties. Liams atkal mani paņēmis aiz rokas, novilka no deju grīdas pie mūsu galdiņa.
- Hei!- es iesaucos, lai pievērstu Liama uzmanību. Viņš pacēlis acis, paskatījās uz mani.
- Es uziešu augšā.- es noteicu un jau grasījos celties, kad tiku parauta atpakaļ.
- Es iešu ar tevi!- puisis iesaucās un es nopūtos.
- Nē, paliec! Es uziešu tikai uz īsu brīdi. Pielabošu sevi!- es neveikli iesmējos.
- Nu, beidz! Tu izskaties perfekti, tev nevajag neko labot!- Liams ielieca galvu, bet tomēr palaida mani garām.
- Esi uzmanīga!- viņš nosauca man pakaļ un es atkal tikai nopūtos. Sākot kāpt pa trepēm es pēkšņi sajutu nogurumu. Izvilku no kabatas savu atslēdziņu un iekāpu liftā. Tad uzbraucu uz ceturto stāvu un staigāju pa gaiteni. Atradusi savu istabu, laimīga nopūtos. Paskatījos uz blakus esošās istabiņas numuru. Tad atkal uz savu, un tad atslēdzu durvis. Istaba bija vienkārša, bet gaumīga. Pa kreisi bija vannas istaba, pārsvarā baltos toņos. Pa labi, uzreiz, skapis. Tālāk uz priekšu, pa kreisi spogulis pie sienas un vēl tālāk, liels televizors, logs un balkons ar skaistiem aizskariem, un viena divvietīga gulta. Uzmetu sev skatienu spogulī. Es izskatījos mazliet saņurcīta, bet visā visumā, labi. Tad es atmuguriski iegāzos gultā. Es tajā patīkami ieslīgu. Sajūta bija lieliska. Mans nogurums pēkšņi atkal mani pārņēma un es aizvēru acis.
Tikai uz īsu brītiņu! Es nodomāju.

Brītiņš bija pagājis. Bija pagājis pavisam noteikti vairāk nekā viens brītiņs! Es biju saldi aizmigusi, kad pēkšņi satrūkos no kādām rokām, pieskaroties man. Es atvēru acis. Biju apsegta. Man bija novilkti apavi. Un uz gultas malas sēdēja Liams.
- Es satraucos.- viņš centās runāt nopietni, bet beigās tomēr nopūties pasmaidīja.
- Piedod, es atlūzu! Nezinu kā tas notika!- es piecēlos pussēdus.
- Tas bija tavs noslēpumainais atšušanas manevrs?- Liams iesmējās un es samiedzu acis.
- Ko? Nē... Es negribu tevi atšūt! Pagaidām ne! Es tiešām nezināju, ka es te atlūzīšu!- teicu.
- Nu labi, labi!- viņš smaidīja.
Pamanīju, ka istabā bija diezgan tumšs. Puisis bija aizvilcis aizskarus.
- Bet es tevi atradu! Jāsaka gan, ka es izskraidījos gan pa āru, gan pa šo viesnīcu, bet es tevi atradu!- Liams diezgan klusu runāja un es biju viņam pateicīga par to. Mans miegainais prāts nepanestu skaļas skaņas.
- Cik ir pukstenis?- es jautāju ar mazliet aizsmakušu balsi.
- Drīz būs četri. Mums jāizvācas līdz rītdienas, divpadsmitiem. Tu droši vari izgulēties!- Liams uzsmaidījis teica un nožāvājās.
- Ja tu neiebilsti, es arī došos čučēt!- Liams uzlicis rokas uz saviem ceļiem teica.
- Es neiebilstu.- pasmaidīju. Puisis noliecās un noskūpstīja manu pieri.
- Ja kas, es esmu tepat! Blakus istabā!- puisis teica.
- Labi, manu varoni!- es iesmējos un ietinos dziļāk segā.
- Arlabunakti!- es nosaucos, kad puisis sāka iet.
- Saldus sapņus!- viņš atsauca.
Kad viņš bija pie durvīm es iesaucos!
- Liam?- viņš pagriezās.
- Paldies! Par visu...- es nopūtos un smaidīju.
- Nav par ko, princesīt!- puisis piemiedza ar aci un nozuda aiz durvīm.
Manas acis iespaidīgā ātrumā atkal palika smagas un es ietinusies siltumā, atkal aizmigu.

Ļoti, ļoti atvainojos par nerakstīšanu! Nebija ideju, lai pabeigtu. Nesaku, ka tikko bija baigās idejas, bet es vismaz izmocīju līdz normālajam vārdu skaitam.
Vēlreiz atvainojos par ilgo gaidīšanu!
Paldies tām, kuras vēl ir ar mani!

_dreamy.girl💫
xxx