Kopā ar likteni ✔

Chapter 5 Skola

  Rrrr.. Salecos no modinātāja, kuram vēl nebiju nomaniījusi signālu. "Mmmm..." Izstaipos. Bija tik patīkams sapnis. Negribīgi pastiepu roku un nospiežu modinātāju. Tik pat lēni pieceļos no gultas, līdz atceros, ka skolā satikšu Pārkeru. Sāku pie sevis smaidīt. Bija patīkami atrasties viņa tuvumā.

    Nenormālā gaismas ātrumā sataisījos, duša, drēbes, brilles, soma, laikam viss. Devos lejā. Šodien uzvilku svārkus, kas sniedzās gandrīz līdz ceļiem, bēšā krāsā un maigi rozā blūzīti. Kājās ierastās laiviņas.

   "Lēnāk, lēnāk," Nana smejoties teica. "Kur tad deg?" Paskatījos pulkstenī, tikai 7.00. Tik ātri savu mūžu neesmu bijusi gatava. "Nu, ja jau esmu sataisījusies, palīdzēšu pagatavot brokastis", teicu un ķēros pie darba. Kad biju paēdusi brokastis, paķēru somu, iemetu tajā maku, telefonu un devos ārā pa durvīm. "Neaizmirsti. ka pēc stundām tev ir citas nodarbības!" Nana nobļāva man nopakaļ. "Jāā", un biju prom.

   Labi, ka biju uzvilkusi jaku, savādāk būtu nosalusi. Šodien tāds pavēss, ka gandrīz var saredzēt manu elpu. Raitā solī devos uz skolu. Nespēju noticēt, ka satikšu Pārkeru. Mana sirds sāk sisties straujāk, tuvojoties skolai. Iegāju skolā un uzreiz devos pie sava skapīša nolikt nevajadzīgās gramatas un jaku. Skolā ir diezgan silti. Tāpēc nav vajadzīgs silti ģērbties. Ar acīm meklēju Pārkeru, taču viņa nekur nebija. 

   Teju pēc dažām sekundēm Rārkers ienāca skolā. Ar viņu bija citi puiši. Tur bija Ītans, Olivers, Matīss un vēl daži, kurus es ne visai labi zināju. Biju tikai viņus pa gabalu redzējusi. Viņi bija no populārā gala. Es vēroja katru Pārkera kustību. Mani pārņēma patīkams siltums. Mūsu acis sastapās. Kādu brīdi vērojām viens otru un man pārskrēja patīkamas trīsas pa visu ķermeni. Paberzēju augšdelmu, lai saņemtos un devos Pārkera virzienā, kad..

   Pārkers pamāja, lai nenāku un novērsās no manis. Bet kāpēc? Man varbūt tomēr pieiet? Es sāku iet, līdz, viņš pamanīja un vēlreiz noraidoši papurināja galvu. To pamanīja Olivers. 

 Olivers un Ītans pagriezās pret mani un pienāca tuvāk, liekot man nedaudz atkāpties. "Čabulīt, neapgrūtini viņu ar savu klātbūtni", Olivers teica.

 Ītans izsmejoši turpināja. "Mēs ar zemās šķiras pabirām nesatiekamies!"

 "Tad lai viņš pats atnāk un pasaka man to tieši acīs!" es asi atcirtu pretī.

 "Sorry", sarkastiski turpināja Olivers "Bet neļausim viņam smērēt ap tevi rokas!"

 Ītans turpināja, "Pietiek, ka vakar visas skolas priekšā.." saķēra vēderu un atdarināja vemšanu turpināja, "Pilnīgi vēmiens nāk iedomājoties par to." 

Olivers, "Pārkeram tu esi vienaldzīga, viņš tikai paspēlējās ar tevi."

 Man sazņaudzās sirds un jutu kā nagi iespiežas plauktās. Zinu, ka jebkurā brīdī varu salauzt viņam degunu. Kāpēc to nedarīt?

 Nē.. Tie ir tikai vārdi, tas neko nenozīmē. Viņam pašam tas ir jāpasaka. Puiši bija prom.

Es sāku smagi elpot. Atstutējos pret skapīti, lai nenokristu. Man sāp, ļoti sāp.. Sāp sirds apvidū. Kāpēc Pārkers pats nenāk un nepasaka to. Sāpes nepāriet, bet paliek stiprākas. Ik pa laikam asi ieduras, kā ar nažiem.. 

 Es nedaudz apjuku. Kas notika ar Pārkeru, kas būs ar mums. Ja to vispār tā var saukt: 'Mēs'? Mazliet atguvusie,s dodos uz pirmo stundu. 

Sāpes nepāriet. Kas notika? Man ļoti sāp. Ik pa laikam klusi ievaidos, lai neviens nedzird, un saraujos katru reizi, kad ieduras. 

Skolotāja to pamanot, klusi jautā, "Džein, tev viss kārtībā?"

 Čukstus,"Jā", man vienkārši nav spēka runāt.