Meant to be with.
Džeina Fostere ir parasta meitene, kura ilgojas pēc mīlestības, kura aizrauj elpu un nogāž no kājām, liekot sirdij sisties straujāk un vēderā dejot taureņiem.
Grāmata aizvedīs ceļojumā no pašiem pirmsākumiem, līdz tagadnei.
Ejot...
Ar varu atvēru acis, it kā no kaut kā bēgdama, un paskatījos pulkstenī 3.23. Man vēl jāpaguļ, taču nespēju. Nevēlos atgriezties murgā, no kura bēgu. Nervozi vāļājos pa gultu, cenšoties iemigt. Kad istabā tik tikko jaušami ielaužas gaismas stari, pieceļos un uzvelku ko siltāku un ērtāku. Paņemu silto pledu un izeju uz balkona. Man patīk pasēdēt svaigā gaisā, aizmirstoties kārtējās grāmatas lapās. Vasaras laikā nebija iespējas. Tāpēc pa ceļam biju paķērusi grāmatu 'Karš un miers' un ērti iekārtojos uz balkona noliktajā krēslā.
Mani aizrāva saule, kas bija parādījusies virs horizonta, māju jumtus iekrāsojot viegli sarkanīgos toņos. Ausa rīts. Gaismas stari lauzās ārā no mākoņiem, maigi noglāstot katru zāles stiebriņu. Tik tikko jaušami siltie saules stari maigi, noglāstot manus vaigus, aicināja sapņu valstībā. Ik pa laikam dzestrā vēja elpa, spēlējoties ar maniem matiem, atgādināja, ka ir rudens, liekot viegli nodrebināties. Klusās putnu dziesmas nomierināja un es jau laidos miegā. Kad kāds kaķis pie mājas rokdamies pa musariem to apgāza un es salecos. Jutu ka liktenis pret mani ir netaisns, neļaujot man būt kopā ar viņu. Tukšums paliek lielāks, līdz beigā mani aprīs.
Skolā neesmu bijusi trīs dienas. Aizvakar bijām pie ārsta. Viņš veica vairākas pārbaudes. Fiziski esmu veselāka par veselu, bet emocionāli esmu sagrauta. Viņš ieteica aiziet pie psihologa. Es sabijos, jo it kā neesmu traka, bet viņš teica, ka nebūs jāiet psihenē, mēs smējāmies. Tētuks jau pieteica vizīti, jau tajā pašā dienā, tā kā pēc skola būs jāiet.
Pārkers nav mani meklējis, nav interesējies vispār, acīmredzot esmu viņam vienaldzīga.
Debesis jau palika gaišākas, taču tuvāk pie horizonta sāka iekrāsoties viegli oranžas ar zeltainu un sarkanīgu atblāzmu. Mākoņi jau bija izklīduši un vēja dzestrais pieskāriens palika maigāks. Kļava, kas aug blakus manam balkonam, bija viegli iekrāsojusies, vēstot par sala tuvošanos. Baudu vienu no pēdējām siltajām dienām. Ieskanās telefons. Modinātājs.
Lai būtu izdevusies diena, tai vajag pozitīvu sākumu. Nesteidzīgi izslēdzu modinātāju, ieeju dušā un uzvelku baltus pieguļošus legingus un oversize salāt zaļu džemperi. Kājās baltas kedas. Pulkstenis, brilles un dodos brokastīs ar smaidu un pozitīvismu. "Labrīt visiem", smaidot samīļoju visus, kopīgi paēdam. Tētuks aizsteidzas savās darīšanas. Ārkārtas situācija, kā vienmēr. Mammai piezvanīja no darba un arī viņa bija prom. Mēs ar brāļiem, apspriezdami dienas plānus, paēdām, un kopā devāmies uz skolu.
Pie skolas atvadījāmies un es iegāju iekšā. Mani pavadīja saullēkta patīkami siltās noskaņas. Skolēni, steigdamies uz savām klasēm, nevērīgi ieskrēja viens otrā. Nepievēršot tam uzmanību piegāju pie skapīša. Klusā cerībā veros apkārt, meklēdama, tik mīļās acis, kurās vēlos pazust un aizmirsties. Neatradusi, atgriezos pie skapīša. Paņēmu visu vajadzīgo un eju uz klasi. Pie manis pieskrien puisis, zolīdi saģerbies. Mati kārtīgi saveidoti uz vienu sānu. Debess zilās acis un pilnīgās lūpas samulsināja mani.Visa viņa būtība izstarija maigumu un rūpes. "Sveika Džeina", puisis ierunājās un es viņu tūlīt atpazinu. "Kopš pagājušās tikšanās neesam runājuši", viņš viegli iesmējās, liekot aizmirst visas rūpes. "Wow.." es skatos uz viņu ar lielām acīm. Man pretī stāv puisis, kā no žurnāla vāka.
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
