Kopā ar likteni ✔

Chapter 12 Brīvdienas

Iedomājieties tādu skatu. Kaut kur tālumā sāk skanēt līksmi saucieni. Nepievēšu tam uzmanību, līdz manā istabā sparīgi iebrāžas sīči un sāk lēkāt pa manu gūltu.

„Dī, Dī celies augšā!!!" Abi, bļaujot, lēkā pa manu gultu.

„Vēl piecas minūtes.." uzvelku segu pār galvu, nomurminu. „Ir taču brīvlaiks, man gribas nedaudz pa-gu-lēt. "

„Nē!" Abi reižē iebļaujas un uzguļās man virsū.

„Agh.. Dažreiž jus esat tīīk neciešami.. Jūs to zinājāt?" nomurmināju zem segas.

„Jap." Apmierināti atbildēja un sāka mani kutināt līdz es padevos un centos viņus nogāzt zemē, bet diez ko labi nesanāca, jo pēc mirkļa manā istabā ienāca Vils un uzgūlās mums visiem virsū, izsaucot no manis sāpju rūcienu.

„Ārprāts, jūs esat tik smagi.." iesmējos un sastapos ar Vila acīm. Nākamajā mirklī jau atrados uz zemes. Puiši apmierināti smējās, kamēr es, ceļoties augšā, berzēju savu sēžamvietu. „Tiešām? Vajadzēja mani no gūltas izstumt?" mazliet dusmīgā, bet smieklīgā balsī teicu. Sīči neko nepateikuši, apmierināti izgāja no istabas, atstājot mani ar Vilu vienus.

„Labrīt, Mazā." Pienāca man klāt, samīļoja un iedeva skūpstu uz pieres. Mazā? Nopietn? No kurienes viņam šitais? Labi, piekrītu, viņš ir daudz garāks par mani, vismaz galvas tiesu, ja ne vairāk, bet lai mani par mazo sauktu. Nu nē, tas neies krastā..

„Mazā?" Iedunkājot viņu, jautāju. Viņš tēloti no sāpēm sarāvās, kamēr es jau meklēju ko vilkt mugurā. „Un starp citu, Labrīt tev arī.." Un pazudu vannas istabā.

„Kādi plāni šodienai?" Dzirdēju viņu no istabas saucam.

„Pagaidām brokastis.. " Ģērbjoties atbildēju. „Ir kādas idejas, ka jautā?" Ejot arā no vannas istabas jautāju.

„Ir viena, bet vēlāk.." Vils mani ar smaidu nopētīja un viņa acis nedaudz iemirdzējās. Biju uzvilkusi savu iemīļotāko oversize džemperi ar uzrakstu 'SEXY' un pieguļošus džinsus. Kājas man bija plikas, jo man patīk kā pēdas pieskarās koka grīdai, kas bija pa visu Namiņu.

„Tev piestāv, Mazā." Viņš smīnot piemiedza. Piecēlās un devās uz virtuvi, pat nesagaidot manu atbildi vai reakciju. Es nobolīju acis un sekoju viņam. Tas jau sāk kļūt par ieradumu. Viņš ir tiiiik pārņemts ar mani. Nu re es atkal palieku dusmīga. Nebiju domājusi, ka viņa atzīšanās visu sagriezīs kājām gaisā.

Nogājām lejā, mammas jau bja sagatavojušas brokastis. „Jey.. Pankūkas.." Nepārliecinātā sajūsmā, drīzāk ar sarkasma pieskaņu, iesaucos un apsēdos pie galda. Tūlīt aiz mums ienāca Alekss un pēc brīža viņam sekoja Sāra. Iepazīstināju Vilu ar viņiem.

Brokastis bija visai jautras, neskatoties uz to ka Vils izskatījās mazliet neomolīgi. Viņš izskatījās greizsirdīgs, jo neskatoties uz to ka Aleksam bija meitene blakus viņš pa brīdim paskatījās uz mani un pasmīnēja. Es jau zināju par ko viņš smīn un tas mani uzjautrināja. Atgādinu, ka Alekss zin par Vilu un Pārkeru. Lai nu kā mēs runājāmies par visu ko un kad bijām pabrokastojuši taisījāmies iet uz kalnu.

„Izskatās, ka šoreiz izlaidīšu", Vils, novēlot mums labi izklaidēties, aizgāja savās darīšanās. Alekss uz mani jutājoši paskatījās. Es paraustīju plecus un devāmies pie instruktora. Lai gan snovoju ne pirmo reizi, instruktoru vienmēr apmeklēju, lai iemācītos ko jaunu. Vecāki devās uz slēpošanas trasi. Kad Alekss un Sāra bija apguvuši pamatus, devāmies uz trasi. Sīč, kā jau parasti, lielā steigā aizbrāzās pa priekšu nemaz mūs nesagaidījuši. Diena bija tiešām jauka. Neskaitot Aleksa mazās neveiksmes, kuras mūs ar Saru uzjautrināja, viss bija perfekti.
______
Sapratusi, ka esam pašķīrušies, ar satienu meklēju pārējos un kādā ietriecos. Akd. Nopietni? Kāpēc man jābūt dažreiz tik neveiklai?