Aidens uz viņu nepaskatās vismaz nedēļu. Visas sviestmaizes nav aiztiktas un Džeida beidz tās gatavot.
Džeida lielāko daļu dienas pavada uz jumta. Aidens atnāk mājās un dzer. Viņa ir nogurusi no dzeršanas. Viņš ir noguris no smēķēšanas. Tā nu Džeida smēķē uz jumta un Aidens dzer dzīvoklī.
Tas pats notiek šonakt. Džeida ir novilkusi kurpes un viņas basās pēdas pārkarājas pār jumta malu.
Viņa vēro neko un koncentrējas uz tumsu, kad aiz viņas ir soļi. Basu pēdu pāris nokarājas blakus viņas pašas pēdām un viņa sajūt siltumu no Aidena ķermeņa.
"Es tagad saprotu, ko tu dari," Aidens saka. Džeida turpina skatīties uz savām rokām. Kad viņa neatbild, viņš turpina runāt.
"Tu nemaz negribi krist, vai ne? Tev tikai vajag zināt to, ka, ja tu gribētu, tu varētu," viņš lēnām pamāj ar galvu. Džeida neizkustas ne no vietas, kad viņš paņem cigareti no viņas lūpām un pieliek to savām.
Džeida tikai skatās uz zemi. Viņa zina, ja viņa pacels acis, visas viņas sienas, kas tika būvētas ilgi un rūpīgi, sabruks jau atkal. Un tas nevar notikt.
Cigarete ir ielikta starp viņas pirkstiem, un pirms Džeida spēj apjēgt, kas notiek, Aidens ir prom, atstājot meiteni uz jumta tieši kad sāk līt.
Viņa sāk domāt, vai pārklāji uz mēbelēm ir tur ar lielu jēgu.
YOU ARE READING
pārklāji | ✓
Short Story"Un katra šūna viņas ķermenī kliedza 'pieskaries viņam, pieskaries viņam', bet viņa nevarēja. Aidens bija mākslas darbs un Džeida nevarēja viņu izbojāt. Viņa jau to bija izdarījusi pietiekami daudz reižu." Sākts: 19. Jūnijs, 2017 Pabeigts: 10. Augus...
