Vegasas Gaismās

Un tā viss sākas

**2005. gada maijs**

Bija kāds parasts otrdienas vakars. Raiens sēdēja savā istabā, izgāzies savā krēslā un garlaikojās. Viņš jau bija izpildījis visus mājasdarbus. Septiņpadsmit gadus vecais Raiens nevarēja sagaidīt kad skolas gads beigsies, jo visi kontroldarbi viņu ļoti nomāca. 

Viņš pieleca kājās un piegāja pie sava datora, kurš jau bija ieslēgts. Viņš iegāja sociālajā saitā, kuru visi šajā laikā izmantoja. Raiens atvēra grupas saraksti, kurā bija trīs viņa labie draugi - Daniels, Marks un Deivs. 

Viņi visi vienmēr ir bijuši ļoti tuvi viens ar otru. Viņi visi bija ļoti muzikāli, kaut gan neviens no viņiem nebija mācījies mūzikas skolā. Raiens, Daniels un Marks spēlēja ģitāras, bet Deivam labi padevās sist bungas. Viņi visi mācēja labi dziedāt, bet Danielam tas padevās vislabāk. Raiens vienmēr domāja, ka Danielam ir balss kā enģelim, bet viņš nekad to viņam neteica, jo pēc viņa domām šis kompliments izklausījās dīvains. Visa šī draugu grupa bieži nāca viens pie otra un kopā spēlēja dažādas dziesmas. Tā bija Raiena mīļākā nodarbe un tas bija viss par ko viņš vienmēr domāja. Protams viņi darīja arī citas lietas ne tikai dziesmoja. Viņi staigāja pa mazo pilsētiņu, kurā dzīvoja, dauzījās pa vietējo skeitparku, vai sēdēja kādā parkā un vienkārši runāja. Pēc Raiena domām, viss bija perfekti. Un varbūt viss arī bija perfekti. Ko vēl dzīvē vajadzēja?

Atvēris grupas saraksti, Raiens sāka rakstīt ziņu saviem draugiem. Viņa pirksti atsitās pret klaviatūras taustiņiem un tā pēc maza brīža ziņa jau bija gatava un viņš to nosūtīja.

"chau! man ir nenormaali garlaiciigiii. atnaaksiet pie manis? mees vareetu uzspelet kaut kadas dziesmas un peec tam aizlaist uz kadu speellaukumu un uzziimeet kaut ko uz slidkalnina. ko teiksiet?" Raiens nekad nerakstīja kārtīgi. Viņš neizmantoja garumzīmes, bet visi jau pie tā bija pieraduši. 

Pēc neilga brīža Raienam atbildēja Daniels. 

"chaw, es varētu atnākt pie tevis ja tu gribi. ko pārējie saka?" viņš vienmēr atbildēja visiem pirmais. 

Pēc īsa brīža pienāca atbilde no Marka:"Jā, es varētu atnākt."

"piedodiet, bet es tagad nevaru. mammai kaut kādas darīšanas un viņa velk mani līdzi. varbūt mazliet vēlāk varēšu aizlaist pie tevis." Deivs atbildēja, un tas nebija pārāk iepriecinoši, bet Raiens jau pie tā bija pieradis, jo Deivs bieži bija aizņemts.

Raiens uzsmaidīja domājot par saviem draugiem. 

Viņš piecēlās no sava krēsla, un sāka soļot istabas durvju virzienā. Viņš nonāca pirmajā stāvā un izgāja no mājas, lai aizietu pretī čaļiem. Raiens izskrēja uz ielas un paskatījās apkārt lai redzētu vai kāds nāk. Viņš pamanīja kādu stāvu, kurš nāca viņa tuvumā. Raiens uzreiz atpazina to frizūru un to ģitāru. Tas bija Daniels. Raiens paskrēja pretī Danielam, Daniels arī paātrināja savu soli. Raiena rokas aptinās apkārt Daniela ķermenim un viņi savienojās ciešā apskāvienā. 

Raiens uzskatīja Danielu sev par vislabāko draugu. Viņš jau viņu pazina kopš ceturtās klases. Raiens viņu ļoti mīlēja. Un Daniels arī viņu mīlēja. Viņi abi to pārāk neizrādīja viens otram, bet viņiem protams bija laba draudzība. Raiens atrāvās no Daniela un viņi abi aizgāja atpakaļ līdz Raiena mājai.

Viņi uzkāpa uz otro stāvu un iegāja Raiena istabā. Daniels nolika savu ģitārsomu uz Raiena gultas un izņēma ģitāru no tās. Viņš sāka to skaņot. Raiens blenza uz Danielu ar tukšu skatienu. Viņa domas bija aizslīdējušas sazin kur, un varēja droši teikt, ka viņš nebija šajā istabā. Pēc dažām minūtēm cauri Raiena istabas durvīm iebrāzās Marks.