"Please let me go"

Prologs "Please let me go"

Pirms 17 gadiem šī mazā brunete sēdēja parkā uz soliņa ar mammu un ēda šokolādes saldējumu. Parks viņai bija ļoti īpaša vieta, taču tagad - 18 gadus vecajai Doretai īpašā vieta bija Breta apskāvienos.
×××
"Viņam ir vēzis."-Ārsts saskumis teica. Mani tas ļoti satrieca.
"Bretam? Bretam Kārenam vēzis?"-Es ieurbos viņa acīs.
"Diemžel jā."-Viņš aizgāja.
"Dakter? Es drīkstu pie viņa ieiet?"-Es viņu apstādināju.
"Šodien diemžēl nē."-Ārsts turpināja savu gaitu. Es izplūdzu asarās, pēcāk sabruku. Uzvilku savu jaku un paķerot somu gāju uz izeju. Es izgāju no slimnīcas un ieelpoju svaigo gaisu. Pusceļā sāka līt. Mati palika slapji, jaka bija noklāta ūdenslāsēs. Caur bikšu caurumiem sajutu vēso ūdeni pieksaramies manām nedaudz nosauļotajām kājām. Nonācu mājās. Aizvēru durvis un noslīdēju gar tām.
"Doreta, vai viss labi?"-Mamma pienāca pie manis.
"Bretam ir vēzis."-Es izplūdu asarās.
"Meitiņ, gan jau viņš izveseļosies."-Viņa palīdzēja man piecelties.
"Ja nu nē?"-Es novilku jaku.
"Doreta, nedomā par slikto."-Mamma pakāra manu jaku.
"Piegāju pie spoguļa, kas atradās uz skapja. Pamanīju savu notekušo tušu.
"Kādu tev tēju?"-Mamma uzlika vārīties ūdeni.
"Kaut kādu nomierinošu."-Es apsēdos pie letes, pēcāk noslaukot asaras, kuras aizmigloja manas acis.
"Mammu, man viņa pietrūkst."-Es savu seju iespiedu rokās.
"Zinu meitiņ, zinu."-Mamma atnāca pie manis.
No tējkannas kūpēja tvaiks.
"Klikš!"-Noklikšķēja tējkannas slēdzis. Mamma ielēja verdošo ūdeni baltā krūzē.
"Cik cukuru?"-Greisone no plaukta izņēma cukurtrauku.
"Divas."-Es beidzu raudāt.
"Lūdzu, kumelītes."-Mamma man pasniedza balto krūzi.
×××