Sarežģītā Mīlestība

❤17❤

Nonākuši parkā es ievēroju, ka Eimija nodrebinājās...
- Ak tev ir auksti?
- Nē, nuu tas ir, ahh mazliet..
- Še ņem.. - es iedevu savu džemperi Eimijai.
- Tev pašam nebūs auksti?
- Neuztraucies! Galvenais, lai tev silti..
Tā mēs gājām, runājāmies un smējāmies kad pēkšņi pašam nepamanot iedams es biju apķēris Eimiju, un dīvaini šķita tas, ka Eimija neiebilda... Gājām līdz nonācām pie jūras...

No Eimijas skatupunkta...

Es vēlējos aizbēgt tad kad Dilans ejot mani apķēra, bet tomēr mani kaut kas apturēja, un es vairs nesaprotu ko es īsti vēlos vai tieši pretēji - nevēlos.
- Klau šeit ir tā vieta kad pirmo reizi satikāmies!
- Jā ir gan tā traģiskā vieta..
- Beidz! Es gan tā neteiktu!
- Nu ja tu būtu uzklausījis manu teikto un pieņēmis atvainošanos, tad es iespējams arī tā neteiktu!
- Ahh nu beidz. Piedod lūdzu!
- Tak viss kārtībā. - es iesmējos un iedunkāju Dilanu.
Dilans vēlējās mani iegāzt ūdenī, bet es bēgu no viņa. Līdz viņš mani panāca... Kā jūs domājat ko viņš izdarīja? Viņš pacēla mani līgaviņā un devās mazliet dziļāk jūrā...
- Nē, nē, nē Dilan! Lūdzu nē! - es spirināju kājas un spiedzu cik vien skaļi varēju..
- Tev bail?
- Man ir auksti un te ir dziļš..
- Tu uzticies man?
- Es nezinu...
- Atbildi! Tu uzticies man?
- Labi, labi. - es spiedzu - Jāāā es tev uzticos!
- Okey! - viņš pagāja tuvāk krastam, noliecās tā kad saslapināja man muguru un matus un tad nesa mani laukā no ūdens...
Nolaidis mani zemē, viņš skatījās uz mani un smaidot jautāja - Viss labi?
- Ja neskaita to, ka man tagad ir skapji mati un slapja mugura, tad jā...
- Piedod! - Dilans mazliet iesmējās - Tev auksti nav?
- Nu ja tu domāji, ka pēc šī man paliks siltāk, tad sorry man palika aukstāk..
- Es drīkstu tevi samīļot?
- Es nezinu.
- Manā izpratnē tas bija, laikam jau... - Dilans pienāca man tuvāk un apķēra mani...
Tā es biju viņa apskāvienā kādas 10 līdz 15 minūtes...

************************************