Tīņu dzīve.

part 14

Pamodos no vājiem pieskārieniem kas glaudija manu vaigu. Lēnām atverot acis uz mani raudzijās Zaka skakstās acis.
"Labrīt brāļuk." es
"Labrīt guļava,aizmirsi brālēns." Zaks
"Vai nav vienalga tāpat dzīvojam vienā mājā." es
"Kā teiksi Nokol." Zaks
Viņš izgāja no istabas laikam zīme ka man jāģērbjas un jāiet brokastīs.
Izvilkos no gultas un devos pie kastēm ko vel nebiju iskrāvusi. Atradu pāris abģērba gabalus un uzvilku tos. Izķemēju savus matus un devos lejā uz virtuvi. Laikam visa māja smaržoja pēc vafelēm kas noteikti tiko bija pabeigtas izceptas. Vienmēr esmu gribējusi pavadīt brokastis ar ģimeni. Laikam šī būs reize ko gaidiju 9 gadus.
"Labrīt cilvēki." es
Uz manas sejas parādijās ilgi neredzētais smaids. Kas bija nozudis ļoti ilgi.
"Labrīt." Aleks un Anna kopā noteica.
Uz viņu sejām atplauka mazs smaids.
Apsēdos pie galda lai izbaudītu šo ēdienu ko neesmu ēdusi vismaz nedēļu. Jūs laikam prasat kā neesmu ar veselības problēmām vai kā tā. Tapēc ka man ir ļoti laba imūnsistēma. Tas ir kā uzsākt diētu tā vienkārši. Ēdot es sajutos slikti. Garša tik ātri pazuda. Iespējams es neesmu tik stipra kā likās. Un tad es nokritu un bija tumsa viss ko dzirdēju bija savs vārds.
.....................................................
Zaks
Es sēžu savās domās un ēdu šo garšīgo Annas pagatavoto ēdienu. Visu ignorējot sāku domat nesvarīgas domas un tad dzirdu blīkšķi. Biju gatavs nolamāties, bet tad ieradziju Nikolu guļot uz grīdas. Es biju nedaudz apjucis ka neko īsti nedaru tikai skatos es nezinu arī ko darīt līdz tēvs mani sauca.
"Iedarbini mašīnu!" Aleks
Es reaģēju ātri un skrēju atrast mašīnas atslēgas. Vienmēr viss kas ir nepieciešamākajos brīžos es nekad nespēju atrast. Līdz atradu skrēju uz mašīnu iedarbināju to piesēdos pie stūres un gadiju viņus.
"Es nebraukšu man jābūt mājas ožamais spirts nederēja tapēc brauc ātri un uzmanīgi uz tuvāko slimnīcu tagad meiģināšu sazvanīt slimnīcu." Aleks
"Labi." es
Nikolu ielika mašīnā un Anna turēja viņu lai nenokrīt. Bet es braucu cik ātri vien varēju.