Ja godīgi es esmu nedaudz satraukusies par jauno skolu. Ja šī pagātne atkārtojas, ja šis murgs nav beidzies. Un ja visas šīs dienas es esmu komā un dzīvoju nereālajā pasaulē. Ja nu šis ir tikai tas ko es viss vairāk vēlos. Manas domas klejo un sāk likties ka tas vienkārši nav iespējams. Ja es drīz pamodīšos un sapratīšu ka es sapņoju šo nolādēto dzīvi. Tas vienkārši sāk likties nereāli. Dzīve kas ir bijusi murgs tik pēkšņi kļūst gandrīz par sapni. Es nezinu kapēc tā es domāju, bet šeit nav kas tīrs. Man liekas ka viss šis ir meli kas liek manam pratam domāt ka tā ir sava veida realitāte. Man ir bail no tā kas varētu notikt rīt vai parīt vai vispār pēc mēneša. Zinot kā man bija pirms pāris dienām atpakaļ tas visiem pēc laika liktos nereāli kā man.
"Sveika! Vai viss labi?" Zaks
Es pat nebiju pamanijusi ka manas acis vairs neko neredzēja, jo pāri tām manas asaras nemanot bija atradušas savu ceļu laukā.
"Sveiks man tev ir jautājums!" es
"Tu vari jautāt visu ko vēlies." Zaks
Viņa seja kļuva nedaudz drūma.
"Šis viss ir perfekti, bet mana apziņa saka ka tas varētu būt sapnis un nereāli viss tik ātri izmainijās. Vai šis ir sapnis?" es
"Nē nav gan, kas lika tev tā domāt?" Zaks
Viņš likās nedaudz satraucies.
"Nezinu šīs pārmaiņas ir pārāk ātras priekš manis tad vel skola kur es nezinu kā būs. Liekas ka viss kas notika pirms pāris dienām atnāks atpakaļ, tā itkā es to būtu pelnijusi." es
"Nikol lūdzu neraudi es varu apzvērēt ka viss šis ir īstenība. Es tevi savā ziņā saprotu. Tas viss ko tu pārdzīvoji ir tiešām sāpīgi gan emocionāli gan fiziski. Man tevis ir tik žēl ka es nezinu kā tev palīdzēt." Zaks
"Es arī nezinu." es
Viņš lēnam man tuvojās un apskāva mani. Kas likās īsts un neīsts vienlaicīgi.
YOU ARE READING
Tīņu dzīve.
Teen FictionKā jau visi noprotam lielākai daļai tīņu patīk veidot tusiņus utt. Bet es esmu klusā pele ko visi apsaukā un nezin manu dzīves stāstu. visus gadus ir gājis kā pa miglu... un tad viss mainijās....
