Savādākā

3.nodaļa

Es pamodos savā gultā. Es biju mazliet šokā, jo es jau biju gatava pamosties trako namā. Ernesta bēres būs parīt! Tagad laipnā Ernesta vietu dabūja tas debīlais Tomass. Es darīšu visu lai Tomass netiktu pie mums. Izkāpusi no gultas es gāju uz virtuvi, tur jau sēdēja Džeiks, Māris un Tomass. Tomass mierīgi sēdēja telefonā un dzēra kafiju, bet Mārīts un Džeikiņu ir tuvu asarās. Es pie abiem piegāju apelācijas un noskūpstīju. 
"Tā ir mūsu vaina ka tu paliki kā agrāk." Māris jau asarās saka.
"Puiši! Viss ir kārtībā. Es esmu pa pusei agrā, pa pusei vecā, jautrā Dana!" Es noteicu.
"Nē, tu vairs nebūsi kā agrāk! Tu būsi tikai mana un Džeika mazā māsiņa! Un tu brauksi ar mums uz Havaju salām, jo tevi vienu mēs neatstāsim!" Māris noteica.
"Paga, māsiņ? Jūs esat brāļi un māsa?" Tomass izbrīnīti jautā.
"Nē, bet mēs tā uzskatam, jo viņi par mani rūpējas no mana 2 gadu vecuma. Mēs bijām paši labākie draugi kuri var būt, un arī tādi esam!" Es iesmejoties noteicu.
"Var kautkā tikt jūsu draudzībā? Vai vismaz dabūt Danu?" Tomass jautāja.
"Ceri vien! Viņa ir mana!" Pa durvīm ieejot nosaka Ernests.
"Ernest!" Es laimē iekliedzos. Es izlēcis viņam virsū un mēs abi nogāzāmies.
"Es ilgojos par tevi!" Es noteicu.
"Es ilgāk!" Ernests noteica un izzuda.
Es atgriezos realitātē. Es stāvēju blakus puišiem kuri man vicināja rokas priekšā sejai un kratīja.
"Dana! Kas ar tevi?" Tomass jautāja. Nu ja, atkal jautāja.
"Ernests! Viņš mani nevienam neatdos! Man ir jātiek pie viņa!" Es teicu.
"Dana, tu zini ka mēs to nepieļausim!" Māris nosaka.
"Lūdzu! Es atgriezīšos, es sāku godīgi!" Es asarām acīs noteicu.
"Labi, bet ja tu neatgriezīsies, tad mēs iesim lie tevis saprati?" Džeiks man jautāja. Es viņu apskāvu ļoti cieši, tad paņēmu nazi un iedūris sev vēderā. Viss ko es uz spēju izdarīt ir pasmaidīt un tad.....Melns.
Es pamodos baltā telpā, Ernesta apskāvienā.
"Tu zini ka tavs laiks vēl nav pienācis un tu atgriezīsies reālajā dzīvē?" Ernests jautāja.
"Jā, pasaki man! Kāpēc tu uztaisīji pašnāvību?" Es jautāju.
"Tomass...." Ernests nepaspēja vairs neko pateikt kad es pamodos slimnīcas palātā. Blakus man bija Džeiks, Măris un Tomass.
"Tev viss labi?" Džeiks jautā.
"Tomass! Aizvāciet viņu! Viņš ir slepkava. Viņš nogalināja Ernestu!" Es kliedzu.
"Ko? Kā tu to zini?" Tomass jautāja.
"Ernests pateica! Kāpēc jūs neļaujat man pie viņa palik?" Es jautāju.
"Jo tu mums esi svarīga!" Džeiks ar Māri vienbalsıgi kliedza.
"Ahh, kāpēc jūs esat tik gudri?!" Es dusmās atteicu, jo viņiem vienmēr ir taisnība. Viņi tikai kautko nosmīnēja.