Kopā ar likteni ✔

Chapter 20 Senior 5 daļa

  Iekārtojusies ērtāk pludmales krēslā, kas atradās uzbalkona, atvēru saldējuma kastīti un ieliku mutē pirmo kumosu. Tikko tas skāra mēli, tā izraisīja garšu eiforiju. Kaut arī neesmu vaniļas fans, no saldējuma nekad neatsakos. Mazie zemeņu gabaliņi piedeva patīkamas skābenas nokrāsas vaniļas saldumam. Viena pēc otras, līdz trauciņš bija gandrīz pusē. Nezinu cik ilgi šeit atrodos, bet nakts ir maģiska. Neskatoties uz to, ka nelieli mākoņi skraidīja pa debesīm, varēja redzēt mirguļojošās zvaigznes, kas pavīdēja mākonim aizpeldot tālāk. Mēness bija paslēpies aiz lielāka mākoņa, ļaujot skaistajām dārza laternām spīdēt visā to krāšņumā.

Fonā skanošā mūzika atgādināja, kur atrados. Jap.. Ballītē, kur ieradāmies abas ar Paiperu. Vai man vienai liekas, ka klasesbiedri izturas mazliet neierasti, bet ko es zinu.. Šī ir mana pirmā ballīte. Pat Vila klasesbiedrs, bija ieradies ar vairākiem draugiem. Parasti viņš ir kopā ar Vilu.

Un kāpēc es atrodos uz balkona? Vēl pie tam viena.. Lieta tāda, ka..

„Sveika, skaistā Svešiniece." Pēkšņi atvērās balkona durvis un parādījās gara auguma siluets. Viņš pienāca tuvāk līdz es saskatīju viņa seju. „TU?!"

Apmēram pirms astoņām stundām.

„Agr.." Norūcos. Kāpēc mans spilvens ir tik ciets? Pa miegam kaut ko nomurmināju. Man traucēja gulēt pieklusināta ķiķināšana un vēl cita skaņa, kura man likās nevietā. Pavēru aci un pirmais, ko ieraudzīju bija, ka esmu apķērusi visai interesantas formas spilvenu un mana kāja atrodas paceltas uz dīvāna malas. Ticiet man ļoti neērta poza. Varu derēt, ka man būs stīvi kauli. Vienīgā, kas atradās dīvānā bija Sāra, kura gulēja uz vēdera, viena roka karājās no ne visai ērtā dīvāna un, pavērusi muti, sarauca uzacis. Noskurinājusies pagriezās uz otriem sāniem. Blakus dīvānam bija sakrauta kaudze no vakardienas plediem, kurā gulēja Alekss. To varēja noprast pēc kājām, kas rēgojās ārā no tās.

Izdzirdot spalgus smieklus, zibenīgi pierausos sēdus, taču smagie plakstiņi spītīgi turējās ciet. „Negribi mazliet klusāk darīt to.." Nepabeigusi teikumu, atkritu atpakaļ uz cietā spilvena, izpelnoties pieklusinātu rukšanu no pledu kaudzes un nelielas gavas sāpes.

„Tu taču saproti, ka guli, apķērusi, mana brāļa kājas?" Paipera 'turot' smieklus teica.

„Tagad viņš ir tavs brālis?" Nomurmināju, nepievēršot uzmanību tam, ko viņa nupat teica. Lieki netērējot laiku viņa uzgūlās man virsū un.. „Ko tu darī? " Miegaini jautāju. Nesaprotu, kāpēc neviens nav piecēlies?

„Neko īpašu.. Tikai iemūžinu pierādījumus."

„Labi. Vienalga. Bet vai nebūtu tik laipna un novāktu savu pēcpusi no manis?"

„Akd. Tas ir tik sasodīti smieklīgi!" Viņa pilnā balsī sāka smieties. „Es nevaru.. Man jau sāk sāpēt vaigi un vēders.." Kas viņai ir? Nevarētu cilvēkiem mierīgi pagulēt? „Es zināju, ka mans brālis tev 'Ļoti' patīk, bet nebiju domājusi, ka viņa kājas ir tik mīļas!!!"

„KO!?" Tas bija modinātājzvans Paiperas izpildījumā un miegs vairs man pat prātā nebija. „EW...EW.." Uzraususies sēdus paskatījos apkārt un tad uz Paiperu, kurai rokās atrdās telefons un smējās. „Ko tu dari?" Jautāju, kaut kad atbilde tā pat bija skaidra.

„Neko." Nevainīgi atbildējusi, paraustīja plecus. Lēni centos piecelties, lai nesabiedētu draudzeni, taču, meitene sapratusi, manu nodomu, atkāpās un pasmīnēja. Sakopojot visus savus spēkus dzinos viņai pakaļ pāri pledu kaudzei, aiz tās aizķēros un, nokrītot tur pat uz zemes, sasitu papēdi pret dīvāna stūri.

Sāpju pārņemtais un nu jau pamodies, Alekss bija piecēlies, kamēr es, ķepurodamās, pieskrēju pie vanasistabas durvīm un ar visu spēku centos dabūt vaļā. Man par nelaimi aiz tām atradās Paipera un nedod Dievs, ja viņa tiks ārā.. Saskatījos ar puisiun sākām smieties kā kutināti.