BĒGUMS

6.

  Visa mana klase šodien nemitīgi runāja tiki par Testiem, un man tas bija apnicis tik ļoti, ka es biju gatava notēlot slimu un aizšmaukt mājās.. ja vien nebūtu bijusi vēsture.
Es mīlēju vēsturi. Patiešām. Mani tā interesēja un es ļoti alku uzzināt visu to, kas ir iespaidojis mūsu dzīvi mūsdienās.
Daudziem tā nepatika vai garlaikoja. Neviena klases meitene nesaprata manu fanātismu, un es nesapratu viņu neinteresi.
-"Šodien došu jums brīvo stundu," skolotāja nočivināja, kad visas bija savā vietā ,"jūs pašas varat izvēlēties, ko darīt, dariet jebko," viņa teica un pāri klasei nošalca murdoņa ,"tikai lai šis jebkas būtu saistīts ar vēsturi."
Nopūtos un jutos pagalam neapmierināti. Gandrīz visas klases meitenes atvēra vēstures grāmatas, slepus blakus paverot bloknotus, katra darot kaut ko citu.
Man vajadzēja to, kā manā mācību grāmatā nebija.
Piecēlos un piegāju pie skolotājas galda. Viņa pacēla acis.
-"Jā, Emīlij?"
-"Es gribēju palūgt vēstures enciklopēdiju," teicu.
-"Kam tev?" skolotāja samiedza acis.
-"Interesei."
-"Vai tur , tavuprāt, ir kas tāds , kā nav tavā grāmatā?"
-"Jā, un jūs zināt, kas tas ir," pieklusināti atbildēju.
-"Nenoliegšu, ka zinu gan," skolotāja noteica, taču pieliecās un atslēdza atvilknīti, kurā bija enciklopēdija.
-"Sēdies viena, lūdzu."
Nobažīta skatiena pavadiena es apsēdos pašās beigās, un Elīnai , ar ko es sēdēju kopā, nemaz nebija pretenziju.
Atvēru diez gan plāno sējumu - tas bija vienīgais, viss šeit bija rakstīts ar roku, tāpat kā visas citas grāmatas. Taču šajā grāmatā bija kas tāds, kā nebija nevienā citā.
Sākot meklēt atbilstošos lappusi, es jau zināju, kurā tas ir - 187.,- kaut kur vidū.
Šķirot garām visu par ||| Pasaules karu, kas bija aprakstīts teju vai katrā grāmatā, beidzot nonācu līdz meklētajam.
Attēls bija vecs, izbalējis, bet es skaidri varēju līnijas saskatīt, jo zināju tās no galvas. Biju šo attēlu skatījusies vairākus desmitus reižu.
Attēlotais vīrietis bija aptuveni 30 gadus vecs, tā bija rakstīts lejā. Viņš bija druknas miesas būves, naida pilnām acīm un šaujamieroci rokās.
Šis vīrieša zīmējums bija viens vienīgais, un to drīkstēja skatīt tikai 12. klases, pēdējā gada audzēknes.
Vīriešos bija ļaunuma sakne, stāsta visas vēstures grāmatas. Viņi bija tie, kuri noslīka paši savā mantkārībā, varaskārē un naidā citam pret citu, līdzi pavelkot teju vai visu cilvēci. Cenšoties visiem spēkiem iegūt vairāk un vairāk, viņi zaudēja visu, ko 21 gadsimta laikā bija radījuši.
||| Pasaules karš jeb Pēdējais karš bija izpostījis gandrīz visu. Tika iznīcināta gandrīz visa pasaule. Tas būtu bijis noticis, ja vien sievietes neuzņemtos iniciatīvu un neņemtu visu savās rokās.
Grāmatas vēsta, ka viss bija neatgriezeniski izpostīts un bija palikušas tikai mazāk nekā 50 sievietes visā pasaulē. Tagad, pēc gandrīz gadsimta, mēs jau bijām 4 simti, bet visa posta cēloņa - vīrieša - vienīgais eksistences pierādījums bija attēls enciklopēdijā manā priekšā.