Tīņu dzīve.

Part 41

Es tagad sēžu Zaka istabā ar tiem pašiem cilvēkiem un ar to pašu vientulības sajūtu. Tikai mainijās tas ka man blakus sēž Daniels, bet viņš runā ar pārējiem. Zibens spēlējās ar Zaku un pārējām meitenēm. Zaks uzmeta pāris skatienus uz manis. Pēc laika viņš palaida zibeni un viņš aši skrēja uz Daniela puis nogāžot viņu un nolaizot visu viņa seju.
Tas bija smieklīgi un tad viņš iekāpa man klēpī ieritinājās tajā un viegli aizvērdams acis saldi gulēja.
Es te sēžu bezjēdzīgi istabā kur man nav ko darīt un lielākā daļa vienkārši ir vienaldzīgi un iespējams nav pat pamanijuši manu eksistenci. Lēnām piecēlos uzmanīgi pieceļot sunīti. Uzreiz kad atvēru durvis viņš pa taisno iskrēja pa durvīm un iespējams uz manu istabu, jo durvis atstāju vaļā. Uzmanīgi lai nevienam neko neiztraucētu izgāju no istabas un devos uz istabu kas tagad atradās daudz tālāk no Zaka istabas, jo viņam viņa vecā istaba vienkārši apnika.
Manu roku saķēra un pagrūda tuvāk pie sevis tādā veidā es atsitos pret cilvēku. Viņu es atpazinu tapēc nebaidoties pacēlu galvu un ieskatijos tajās skaistajās acīs kurās noteikti var iegrimt. Tas bija neerti. Meiģinot viegli tikt no viņa tvēriena vaļā es paklupu un Daniels mani noķēra tik pat vienlaicīgi pielika savas maigās lūpas manām lūpām un ļoti maigi noskūpstija mani. Es atbildēju viņa skupstam un to arī pabeidzu. Tas likās par ātru.
"Piedod" es
Ātri pazudu no viņa redzes loka un atri iesteidzoties savā istabā pie viena aislēdot durvis un balkonu arī aisaisot aiskaru ciet. Ielcu gūltā. No vienas puses es esmu sajūsmā un no otras liekas  ka tas ir nepareizi. Es apskāvu vienu no saviem spilveniem un stulbi smaidīdama sēžu. Omg ja nu es izdariju nepareizi. Ja nu viņš pēc manas pazušanas nerunās, jo domās ka apvainojos. Tagad es nezinu ko darīt. Es varētu bļaut, lēkāt. Vienalga tas liekas nepareizi.
Daniels
Es stāvu un skatos uz Nikolas istabas durvīm. Es esmu nedaudz apstūlbis. Es tagad nesaprotu vai viņai es patīku vai nē. Ko ### Es izdariju? Ja nu viņa ar mani nerunās. Es cerēju ka tas būs īpaš. Tas likās īpaši un ja nu viņa jutās neerti. Es esmu sajūsmā es smaidu kā stulbenis un smaids noteikti nepazudīs. Ja viņa man neiesita tad laikam es viņai patīku. Es ceru ka viņa turpinās ar mani runāt. Izgāju no mājas un devos prom no turienes. Nolēmu netraucēt viņas pārdomās. A ja nu viņa vienkārši nesaprata kas notika un..... un pateica piedod. Kapēc viņa to pateica. Tas laikam bija par ātru es tikuntā esmu sajūsmā.
Nikola
Iskrēju no istabas sapratu ka Daniels nav noskrēju lejā un pa durvīm arā. Phu viņš vel šiet ir. Skrēju līdz viņa mopēdam un paspēju viņu apstādināt. Ieskatijos viņa pārsteigtajās acīs un izdariju to ko viņš izdarija pirms laiciņa. Uz viņa sejas parādijās smaids vel lielāks kā laikam iepriekš. Tas likās kā mūžība, bet ilga laikam mazak pa minūti. Smagi elsodami mēs klusumā skatijāmies viens otra acīs un stulbi smaidijām.
"Es....tu man patīc... Am es tevi mīlu." es
Šajā brīdī es nevarēju izdomāt ko loģisku es pat nezinu kas bija atbilstoš šim brīdim.
"Es tevi arī mazā." Daniels
Aww viņš mani nosauca mīļvārdiņā.
"Amm...es domāju....ka šis viss varētu būt nedaudz pa ātru!" es
"Nekas rīt 20:00 gaidīšu tevi uz šī melnā zirga pie tavas mājas, bet tagad mazā man nāksies tevi pamest." Daniels
Es tikai pasmējos un saņēmu buču uz vaiga. Un noskatijos kā viņš pazūd no mana redzes loka. Iegāju mājā.
"Nu nu kas tev par to sajūsmas smaidu uz sejas." Anna
Omg vai tas tiešam ir tik redzams?
"Es laikam esmu iemīlējusies un dabuju savu pirmo skupstu." es
Anna kā maza meitene iekliedzās un apķēras ap manu kaklu.
"Apsveicu vai iepazīstināsi ar manu znotiņu." Anna
"Mēs neesam kopā vismaz pagaidām." es
"Kapēc?" Anna
"Tapēc ka mums nav bijis neviens randiņš un tas notiks rīt." es
Tagad es lēkāju kā maza meitene uzinot ka braukšu uz vietu kur vienmēr esmu gribējusi būt.
"Iepazīstināsi?" Anna
"Amm...ja viņš vēlēsies." es
Tagad mēs runājām pa visādām lietām un līdz viņa nonāca pie stāsta kur viņa dabuja savu pirmo stāstu un ka Aleks viņu gandrīz nosita.