BĒGUMS

23.

  -"Vai kaut kas noticis?" no pārdomām mani izrāva mātes balss.

  -"Man?" atjautāju, tomēr neskatījos sievietei acīs. Pārstāju beidzot monotoni maisīt savu brokastu biezputru un iebāzu mutē pirmo karoti. Tā bija auksta. Dženija un Luīze jau bija izēdušas savus šķivjus.

  -"Tev," viņa atbildēja.

  Krūtīs nebija pazudis milzum lielais kunkulis. Sajūta bija nepatīkama. Nekad dzīvē nebiju tā jutusies. Tomēr tagad, kad uzzināju, ka divi mani vistuvākie cilvēki, iespējams, man visu dzīvi ir kaut ko noklusējuši.. es pat nezinu kā aprakstīt šo sajūtu. 

  Pēdējo nedēļu laikā mūsu attiecības bija krietni pasliktinājušās.

  -"Man nekas. Paldies, es paēdu. Došos uz skolu," noteicu un piecēlos no galda.

  Iegāju savā istabā, lai uzvilktu skolas formu. Tūlīt pēc manis arī iesoļoja Dženija un apsēdās uz manas gultas malas.

  -"Em?" viņa klusā balstiņā iepīkstējās.

  -"Ko?" nedaudz par asu atbildēju, tomēr māsa pat nesaviebās.

  -"Kas ir mežā?" tagad viņas balstiņa bija pavisam klusa. Es pilnīgi fiziski jutu, kā mana sirds uz brīdi iziet no ritma.

  -"Ko tu ar to domā?" sāku mazliet nervozēt.

  -"Tu bieži uz turieni dodies. Pēdējo 3 mēnešu laikā gandrīz katru dienu," Dženija turpināja.

  Tik tiešām. Bija pagājuši jau vairāk nekā trīs mēneši kopš mēs ar Oliveru un Kailu satiekamies, tomēr katru dienu joprojām ir sajūta, ka tā būtu pirmā. Lai gan mēs jau ļoti daudz esam viens par otru uzzinājuši, plāna, ko darīt tālāk, joprojām nav. Šomēnes viņiem abiem būs daļa Testu, taču mēs nezinam, kad un kas tieši notiks, tāpēc nolēmām pagaidīt viņu Testu beigas, pirms kaut ko uzsākt.

  -"Tu kaut ko esi pārpratusi, mazā," pasmaidīju, tomēr jutu uztraukumu kāpjam.

  -"Tu kādreiz man apsolīji nekad nemelot," viņas balstiņa nu bija iegūlusies bēdīgā tonī un es sarāvos. Es atceros. Protams, es atceros, kā biju viņai to solījusi. Un tagad, kad es zinu, ka mana māte man melo, un apjaušot, cik nodota es par to jūtos, sapratu, ka negribu, lai kādreiz Dženijai būtu jājūtas tāpat.

  -"Es nemeloju. Es vienkārši nedrīkstu tev teikt," neko labāku nevarēju izdomāt.

  -"Un kad tu drīkstēsi?" viņas actiņas iemirdzējās.

 -"Pavisam drīz, Dženij, drīz," pasmaidīju un šķiet šāda atbilde viņu apmierināja.

  Mēs kopā saģērbāmies uz devāmies uz skolu, kur mani jau gaidīja Airisa un Elīna. Dženija ar Elizabeti , tiklīdz satikās, priecīgas aizskrēja prom.

  -"Labrīt," pasveicināju draudzenes. 

  -"Labrīt," viņas reizē atbildēja.

  -"Šodien liela diena?" pasmaidīju pret Elīnu. Viņa neizskatījās īpaši priecīga.

  Šodien ir pirmā testu daļa pirmajai meiteņu grupai. Elīna ir viena no viņām. Par laimi, tā kā mana dzimšanas diena ir tikai oktobrī, man Testi būs tikai vasaras beigās.

  -"Smieklīgi," draudzene bija pamatīgi satraukusies. 

  -"Neuztraucies, viss būs .." nepaspēju pateikt "kārtībā", kad pamanīju, ka pie mums soļo kāda sieviete no Valdes. To mēs zinājām, jo tieši šī sieviete bija tā, kas viņdien ieradās pēc Airisas.

  -"Labrīt, es esmu Denīze," sieviete mūs sveicināja.

   Paldies, par tavu vārdu esam jau informētas. Pamanīju, kā Airisa ir pēkšņi sastingusi. Pirmo reizi, kad šo sievieti satikām, Airisa uzzināja par savu neauglību. Kāpēc viņa atkal ir te?

  -"Elīna un Emīlija, jums jānāk man līdzi! Šodien jums ir Testu pirmā daļa," nepakustinot ne sejas muskuli, viņa vienaldzīgi noteica.

  Es samulsu.

 -"Tikai Elīna, man testi ir tikai vasaras beigās, jābūt kādai kļūdai," pilnīgā pārliecībā atbildēju un pasmaidīju. Elīna izskatījās nežēlīgi uztraukusies.

  -"Emīlija 13?" viņa jautāja.

  Es piekrītoši pamāju ar galvu.

  -"Vai šī esat jūs?" viņa pagrieza pret mani dīvainu ierīci, uz kuras bija mana bilde un ļoti daudz informācijas.

  Es vēlreiz pamāju.

  -"Tad, lūdzu, nāciet man līdzi," viņa mani auksti uzlūkoja ,"abas."

  Nesagaidījusi atbildi, Denīze pagriezās un devās prom. 

  Mums trijām atlika tikai saskatīties un šķirties. Neviena no mums neko nesaprata.