BĒGUMS

24.

  Lai gan šodien nebija īpaši karsts, kamēr mēs nonācām līdz Ēkai, mani mati jau bija stipri sasvīduši un pielipuši pie pieres. Tie bija ļoti gari un ātri savēlās, tomēr es tos gandrīz vienmēr turēju nesapītus. Kā par laimi tieši šodien biju paņēmusi līdzi matu gumiju, kuru nemanāmi izņēmu no mugursomas kabatas un aši saņēmu melnos matus augstā astē. 

  Viss ceļš bija pagājis klusumā. Šķita, ka es pat no šejienes redzu Elīnas apakšlūpu asiņojam, to viņa vienmēr nežēlīgi sakoda, kad ļoti uztraucās.

  -"Elīna, tev jāpievienojas rindai," Denīze pāršķēla klusumu, kad iegājām pa galvenajām durvīm. Koridora galā pie durvīm gar sienu bija sarindoti kādi padsmit krēsli, uz kuriem jau sēdēja citas meitenes. "Emīlija, lūdzu seko man."

  Es kārtējo reizi apjuku. Vispirms jau mani priekšlaicīgi pasauc uz Testiem. Tagad mani atdala no pārējām. Kas notiek?

  Uz brīdi prātu pāršalc doma, ka varbūt Valde zina.. par mani, mežu, kā arī Oliveru un Kailu. Tomēr es atgaiņāju to tikpat ātri, kā tā parādījās. Tas nav iespējams. Centos saglabāt mieru.

   Elīnas bālā ģīmja pavadīta, nogriezos pa kreisi pakaļ Denīzei. Tikko mēs iegājām lielās divviru durvīs, atmosfēra mainījās. 

  Atklājās lieli, ne īpaši labi apgaismoti koridori ar briesmīgu akustiku un apkuri. Piepeši man palika drēgni un nepatīkami. Katrs Denīzes solis skaļi atbalsojās kā koridorā, tā manā galvā.

  DUN! DUN! DUN!

  Sirds neatpalika no sievietes ašā soļa. 

  Visbeidzot, izlīkumojošas pa nebeidzamiem gaiteņiem, mēs iegājām vēl vienās durvīs. Aiz tās bija kabinets, kas bija pilnīgi balts, vienīgi pelēcīgu, nepatīkamas smakas linoleju. Tā vidū bija galds ar trim krēsliem un dīvaina paskata aparātu uz tā. Viens krēsls jau bija aizņemts.

-"Labdien!" tā bija Mēra kundze.

  Kas pie velna? Vai tas piederas pie Testiem? Vai tas notiks visām meitenēm? Es tā ļoti ceru..

-"Sveiki," pasveicināju sievieti.

  Pussirmā blondīne piebīdīja brilles tuvāk acīm un dziļi ieelpoja.

-"Es domāju, ka varam uzreiz ķerties pie lietas," Mēra kundze teica un pamāja Denīzei.

 Denīze piebīdīja mani tuvāk krēslam, uz kura es apsēdos, kamēr viņa pati ieņēma vietu man pretī.

  -"Tas būs ātrs, nesāpīgs process. Lai gan Testi visām ir vienādi, pārbaudījumi var atšķirties, tāpēc tu nekad un nevienam nedrīksti stāstīt par to, kas konkrēti bija tev," Mēra kundzes seja bija laipna, tomēr balss krasi atšķīrās.

  -"Denīze tev pievienos ierīci, ko sauc par melu detektoru," viņa turpināja auksti stāstīt, kamēr mana sirds arvien vairāk un vairāk sāka trīcēt ,"pēc tam tu atbildēsi uz jau iepriekš sastādītiem jautājumiem. Vai viss skaidrs?"

  Nespēju izbilst ne vārda, tāpēc tikai pamāju ar galvu.

  Denīze pievienoja vairākus vadiņus manai pierei, deniņiem, krūškurvim un visbeidzot uzmauca uz rādītājpirksta kaut kādu knaģim līdzīgu detaļu.

  Es nezinu, kas ir melu detektors, tomēr nav jābūt stulbam, lai saprastu, ka labāk teikt taisnību uz jebkura satura jautājumu. Tas manī viesa ne tikai bažas, bet arī bailes un pat šausmas.

  Vai ir iespējams, ka viņa zināja par manām pēcpusdienas pastaigām? Ja es šodien neieradīšos mūsu vietā, vai Olivers ar Kailu sapratīs, kas noticis? Vai viņi bēgs, baidoties, ka kāds ir uzzinājis, vai cīnīsies tā paša iemesla dēļ? Godīgi sakot, man nebija ne jausmas.

  -"Tev ir jāatbild tikai ar jā vai nē," Mēra kundze piekodināja, kamēr Denīze paņēma pierakstus un pildspalvu.

  -"Vai tevi sauc Emīlija?"

  -"Jā."

   Aparāts sāka izdot dīvainas skaņas, Denīze kaut ko pierakstīja.

  -"Vai tu esi no 13.ģimenes?"

  -"Jā."

  -"Vai tev ir māsa?"

  -"Jā."

  -"Vai tava māte, Luīze, ir tava bioloģiskā māte?"

  -"Nē."

  -"Vai tu zini, kas ir tava bioloģiskā māte?"

  -"Nē."

  To es tik tiešām nezināju. Zinu tikai to, ka viņa nomira vēl tad, kad es biju zīdainis. Luīze nekad man par viņu nav gribējusi stāstīt un es nekad arī neesmu spiedusi. Mana māte ir Luīze, tas arī viss.

  -"Vai tu pazīsti mūsu sugas vēsturi?"

  -"Jā," es taču dievināju vēstures mācību.. proti, pirms izveidojās apvērsums, ko sauc par Olivera un Kaila satikšanu.

  -"Vai tavs prāts apzinās, ko vīrieši ir izdarījuši un kāpēc viņu vairs nav?"

  Es noriju milzum lielu kamolu kaklā. BET PROTAMS, KA NĒ! Es taču zinu! Es taču esmu redzējusi vīriešus! Es esmu turējusi rokās un lasījusi viņu vēstures grāmatu! Tas, kas te notiek ir nepareizi un man nav ne jausmas, kas pie tā ir vainīgs.. noteikti, ka ne tikai vīriešu rase.

  Centos noslēgt šīs domas un tajā brīdī, kad teicu skaļu un skaidru "JĀ," visas domas vērsu uz 4 mēnešiem pirms šīs dienas. Tad, kad es tiešām tā domāju.

  Denīzei starp uzacīm iegūlās rieva, tomēr es centos saglabāt mieru.

  -"Vai tev ir bail no vīriešiem?" Mēra kundze turpināja.

  -"Jā," atbildēju, skaidri atminoties tās reizes, kad Kails man ir klupis virsū. Lai gan tagad mēs plus mīnus viens otram uzticamies, es tāpat jūtos nemierīgi, kad Kailam rokās ir kāds koks vai jebkas, kas varētu man nodarīt pāri. Viņš tāpat arī nekad nedzer un neēd neko, ko esmu paņēmusi līdzi.

  Šķiet šī atbilde Denīzi apmierināja.

 -"Pēdējais jautājums," Mēra kundze pasmaidīja un aizvēra savu bloknotu. Tas laikam būs improvizēts jautājums. Sanāk, ka pārbaude ir beigusies. Atviegloti nopūtos.

 -"Vai tu esi redzējusi vīrieti?"

  Šķita, ka manas ausis sāk asiņot..