BĒGUMS

29.

-"Emīlija, nāc!" sieviete jau bija iegājusi ēdamzālē, bet es vēl stāvēju un lielām acīm bolījos. 

  Nokratīju savu transa tīklu un soļoju viņai pakaļ.

-"Mani sauc Dafne, starp citu ," atviegloti nopūtos, kad sieviete pati sevi iepazīstināja, jo vismaz nebija jāizklausās okšķerīgai un nepieklājīgai.

  Viņa mani veda cauri ēdamzālai. Šķita, ka neviena sieviete mani nemaz nepamana. Viņas tikai ēda un savstarpēji runāja, it kā tas nebūtu nekas īpašs. Visbeidzot mēs piegājām pie četrvietīga galdiņa, kur sēdēja tikai viena meitene, kas izskatījās jaunāka par mani.

-"Viņa tev visu pastāstīs, dienas plāns jums ir vienāds," to vienaldzīgi novilkusi, Dafne mūs pameta, bet es paliku mulsi stāvam pie sveša galdiņa.

-"Vai drīkstu piesēst?" neveikli iejautājos.

-"Ja tu mēdz ēst stāvus, tad droši vari palikt turpat," meitene atbildēja rupjākā balsī, nekā šķita no malas. Meitene bija smalkas uzbūves, tik sīciņa, ka knapi ir garāka par manu mazo Dženiju. Ar sniega baltiem matiem un tādu pašu ādu.

  Es tomēr izdomāju apsēsties.

-"Vai jums mājās ir kalpone?" atkal dzirdēju nelaipno balsi. 

-"Nē," nesaprašanā atbildēju.

-"Tad iedomājies, ka esi mājās, jo šeit kalpones arī tev nebūs. Ēdiens ir jāpaņem tur," viņa norādīja uz pašā stūrī esošo leti, kurš bija pārbagāts ar dažādiem ēdieniem. Meitene man atgādināja Kailu, - cik skaista, tik rupja.

-"Es neesmu izsalkusi, paldies," klusi iepīkstējos. Es gribēju mājās.

  Dzirdēju skaļu nopūtu un viņa iztaisnoja muguru, atsedzot seju. Es viņu pazinu, tā bija Letīcija no 24.ģimenes.

-"Piedod, lūdzu," viņas balss izklausījās par 180 grādiem savādāk. Tagad tā bija smalka, jauka un patīkama, - kā putnu dziesma.

-"Tev nav par ko atvainoties," es pasmaidīju, kaut gan zināju, ka tā nav. Nepieklājība bija teju vai nelikumīga.

-"Ak, beidz, lūdzu," Letīcija pieliecās man tuvāk un pieklusināja balsi ,"kad tevi turēs te tikpat ilgi, kā mani, tu būsi aizmirsusi gan par savu ģimeni, gan par pieklājību. Abpusēji."

  To sakot, meitene izskatījās gandrīz vai traka. Viņa bija 2 gadus vecāka par mani.

-"Cik ilgi?" es jautāju.

-"2 gadus. Jau kopš saviem Testiem. Super, vai ne?"

-"Ja drīkstu jautāt, tad kāpēc?" 

-"Tāpēc, ka mani ir grūtības apaugļot. Tam vajagot laiku. Esmu palikusi vienīgā no sava gada," viņa skaidro.

-"Ja reiz, es atvainojos, ir grūtības, tad kāpēc tevi vēl tur šeit? Kāpēc te ir tik daudz sieviešu?" nespēju novaldīt ziņkāri.

-"Beidz. Būt. Tik. Pieklājīga." Letīcija nokaitināti novilka.

  Tad pēķšņi viņas sejas izteiksme mainījās, viņa spēji iztaisnojās un pasmaidīja tik plaši, ka šķita, ka viņas lūpas tūliņ pārplīsīs.

  -"Labrīt!" viņa teica un es pagriezos. Tur nāca mēra kundze.

  -" Labrīt," es arī pasveicināju.

 Mēra kundze pagāja garām un Letīcija atkal sašļuka. Viņas omlete un apelsīnu sula bija neaizskarta. 

-"Šeit ne, Emīlij, parunāsim par to vēlāk, bet te ne," viņa salti noteica.

-" Kā tu zini manu vārdu?" biju pārsteigta. Parasti visi pazīst jaunās Testu meitenes, bet ne jau mazās, zaļās pusaudzes.

 -"Patiesībā, es tevi gaidīju jau sen." meitene teica. Es nepaspēju noreaģēt uz šo atbildi, kad viņa piecēlās kājās ar savu paplāti un spoži pasmaidīja. 

-"Ejam?"

Un es bez vārda ierunām gāju.