A walk down memory lane. [16+]

Prologs

Lode manā gurnā dedzināja. Lēnām noslīgstot uz ceļiem es jutu karstas asaras noslīdam pār maniem vaigiem. Sāpes bija neciešamas. Viss mans ķermenis dega. Bet tur viņa stāvēja un noskatījās, kā lode no viņas ieroča lēnām atņēma manu dzīvību.
- Ak, Dievs! Ko es esmu izdarījusi?!? Adriana!- Viņai ieslēdzās sirdsapziņa. Viņa nometa ieroci un piesteidzās pie manis.
- E...e...es izsaukšu Ātros!- Viņa izvilka no kabatas telefonu un uzspieda numuru.
"-Ātrā medicīniskā palīdzība, lūdzu?"
Tumsa....
Vai tās bija beigas? Vai nu mana dzīve bija galā pat īsti vēl nesākusies? Vai nu manai mazajai piecus mēnešus vecajai meitiņai būs jādzīvo bez mātes?
Dzīve paskrēja garām manām acīm, tik ātri, ka pat nepaspēju saskatīt visu,kas man dzīvē bijis vērtīgs... Un vai vispār visam bija tik tālu jānonāk?