BĒGUMS

36.

 Es pamodos no aukstām ūdens lāsēm uz sejas. 

 Atvēru acis bet īsti neko nevarēju saredzēt, jo ārā bija tumšs.

 -"MMMMMM!!!" dzirdēju, kā kāds mēģina kliegt. Šķiet, tā bija Letīcija. Kails būs aizsējis viņai muti, lai meitene nekliedz.

 Kails..

 KAILS?!?!?!

 -"Kail?" klusi iekunkstējos. Reibonis pamazām sāka atkāpties, bet līdz ar samaņas iegūšanu pār mani pārlija arī milzīgi sāpju viļņi.

 -"Emīlij? Tev viss kārtībā?" jā, tā noteikti bija Kaila balss. Un vēl kas - tā bija norūpējusies Kaila balss.

 -"Jā, kas te notiek?" nesapratu šo situāciju.

 -"Apžēliņ," puisis skaļi nopūtās un noslīga man blakus pie koka ," mēs ar Oliveru tā nobijāmies!"

 Izdzirdot vārdu "Olivers" Letīcija atkal sāka mēģināt kliegt.

 -"Aizveries," Kails uzrūca meitenei. Tagad, kad acis sāka aprast ar tumsu, šķita, ka meitene raud.

 -"Nedari viņai pāri," lūdzu puisim, zinot, cik viņš var būt ļauns. Brīnos, kāpēc viņš tagad izskatās tik noraizējies par mani?

 -"Tu to pasaki tai trakajai!" Kails bija šokēts ,"Viņa ir tieši tas tips, par ko raksta mūsu vēstures grāmatā! Tā sieviete man gandrīz izskrāpēja acis!"

 To dzirdot, es mazliet iesmējos. Galva joprojām bija dulla un es īsti neko neapjēdzu.

 -"Ko tu te dari?" jautāju puisim.

 -"Meklēju tevi, protams," viņš to pateica kā kaut ko pašu par sevi saprotamu ,"tu tā vienkārši pazudi uz vairāk nekā divām nedēļām.. mēs katru dienu nācām tevi gaidīt. Tu pat nespēj iedomāties, ko mēs jau pieļāvām, kas varētu būt noticis. Šodien bija plānots iet tevi meklēt. Skaties, kas man mugurā," Kails piecēlās un es redzēju, ka viņam virsū ir svārki. 

 Sāku ļoti skaļi smieties. Lai cik šī situācija būtu nopietna, nolādēts, Kails ir nomaskējies par sievieti, lai nāktu izlūkos.

 -"Kur tu dabūji svārkus?" smējos.

 -"Tas ir palags," puisis pavisam nopietni atbildēja.

 -"Kur ir Olivers? Un ko tu grasījies, te ieradies, iesākt?" caur smiekliem jautāju. 

 Sirds kļuva silta, zinot, ka draugi par mani tā uztraucās. Draugi.. jā, viņi bija mani draugi. 

 -"Olivers piesedz mani. Nu, tu stāstīji ka dzīvo netālu no upes .. Berlijs gan jau atrastu Hondu. Tad es atrastu tevi. Biju jau ceļā, kad izdzirdēju kā tā briesmone kliedz tavu vārdu. Nodomāju, ka tu esi te. Un te nu mēs visi esam." Kails skaidroja. Letīcija, saprotot, ka runa iet par viņu, norūcās.

 Lieliska taktika, es nodomāju.

 -"Tagad stāsti, kas notika un kur tu biji," puisis tik tiešām izklausījās noraizējies.

 -"Sākumā vajadzētu atstiet Letīciju," nomurmināju.

 -"Letīciju?" puisis nesaprata.

 Es norādīju uz meiteni.

 -"Kas tas vispār par vārdu.. Letīcija," Kails zobgalīgi noteica. "Nē, es to briesmoni nesiešu vaļā. Sākumā parunājam."

 Zināju, ka tas nav pareizi, taču.. Letīcija tik tiešām saceltu brēku. Varbūt 5 minūšu saruna nekaitēs. 

 Un tad es pastāstīju.. - par saviem Testiem, par to, kas notiek Ēkā, par Letīcijas teoriju par manu māti un vīrieti.. pastāstīju visu.

 Kaila reakcija mani šokēja.