Senior 6 daļa
Izkāpušas no mašīnas, mēs devāmies uz modernās mājas pusi. Patiesībā tā izskatījās pēc pils, tikai bez torņiem un ar milzigiem logiem. Salīdzinoši ar manu, šī ir daudz lielāka. Trīs stāvu ēka ar plašu piebraucamo ceļu uz kura jau atradās vairāki jaunieši. Varu derēt, ka pagalmā ir vairāki baseini un krāšņs dārzs.
Bija nedaudz satumsis, tāpēc laternu gaisma blāvi iezīmēja ceļu. Ejot tuvāk mājai skaidrāk varēja sadzirdēt mūzikas radītos trokšņus. Pa ceļam satiktie jaunieši bija manāmi iereibuši, par ko liecināja viņu nenoteiktie soļi. Netālu kāds bariņš, skaļi smejoties, veidoja dūmu mākoni, kas nāca no viņu pīpētajām cigaretēm.
Paipera, apstājusies pie mansijas durvīm, cītīgi spieda zvana pogu, kamēr es nesteidzīgi, vērojot apkārtējos, sekoju viņai.
„Nedomāju, ka tevi kāds sadzirdēs skaļās mūzikas dēļ. Varbūt vienkārši ejam iekšā?" Konstatējot faktu, ka tādā troksnī mūs neviens nesadzirdēs, piegāju pie draudzenes.
„Pagaidi! Tici man Viņš atvērs.." Brīdī, kad draudzene noteica 'durvis', tām atveroties mūsu priekšā nostājās Džeidans visā savā godībā. No viņa kastaņbrūnajiem matiem sīkām lāsītēm nopilēja ūdens uz muskuļotajiem pleciem. Puiša pelēkās acis nopētīja mani, lūpu kaktiņiem nedaudz paceļoties, viņa roka automātiki ieslīdēja mitrajos matos, atklājot sasprindzināto bicepsu, kuru klāja mazas udenslāsītes. Sasveicinājies, pievērsās Peiperai un aicināja mūs iekšā. Gaisā virmoja gandrīz nemanāms alkohola aromāts sajaucies ar cigarešu dūmiem. Mans vēders pieklusināti ierūcās, kamēr mājas saimnieks lielos vilcienos izstāstīja, kur, kas atrodas. Man, protams, uzreiz gribējās iet uz virtuvi, kad puiša pussausais stāvs pazuda cilvēku pūlī, kas aizrautīgi kustējās mūzikas ritmā.
Nepietiekamajā apgaismojumā halle nelikās diez ko plaša, bet spraucoties cauri, nedomājām, kad reiz sasniegsim telpas galu līdz uzgrūdāmies man zināmai figūrai.
„Sveika, Sirsniņ." Viņa izsmejošais tonis un tumšās acis, kas neizstaroja ne kripatiņas siltuma, liek turēties pa gabalu. Puiša aukstie pirksti sasniedz mani laicīgi, lai es kārtējo reizi neaizbēgtu. „Nemaz nedomā sasveicināties ar draugu?!" Viņa tonis liek nepatīkamiem drebuļiem pārskriet pār muguru.
„Nop, Vistiņ." Zobgalīgi sasveicinājusies pagāju nostāk.
„Nu, nu, nu.." Rādot rādītājpirkstu nāca tuvāk. „Sirsniņ, tu taču zini, ka man nepatīk, ka Tu mani tā sauc." Asi sagraba mani aiz vidukļa un pievilka klāt.
Katru reizi, kad satiekamies, cenšos izvairīties, bet kā redzat, man ne visai labi sanāk.
„Tad nerunā ar mani!" Asi atcērtu, vienlaikus raujoties no viņa tvēriena.
„Aw.. Ko es dzirdu.." Ļauni iesmejoties, palaida nedaudz brīvāk roku tvērienu. „Vai tiešām Vila 'labākā' draudzene beidzot atradusi savu mēli, es jau domaju, ka esi norijusi."
„Kāda starpība? Vari, lūdzu, palaist mani?"
„Hm.. Nezinu.. Vēl nedaudz palūdzies, tad padomāšu... Varbūt.."
„Es tevi ciest nevaru!"
„Tici man, jūtas ir abpusējas!" Atlaidis manu vidukli, pievērsās blakus stāvošajai draudzenei. „Sveika, Skaistulīt, vai mēs gadījumā neesam pazīstami, jo tu izskaties pēc manas nākamās otrās pusītes." Saņēma Paiperas roku un, uzsmaidot savu raksturīgo smīnu, galanti pielika pie lūpām. Ātri attapusies un nedaudz saviebtu seju pateica, ka ir, citēju: Tavas saucamās, Sirsniņas draudzene, kas lika vien nobolīt acis. Protams Paipera atbildi nepalika parādā.
YOU ARE READING
Kopā ar likteni ✔
RomanceMeant to be with. Džeina Fostere ir parasta meitene, kura ilgojas pēc mīlestības, kura aizrauj elpu un nogāž no kājām, liekot sirdij sisties straujāk un vēderā dejot taureņiem. Grāmata aizvedīs ceļojumā no pašiem pirmsākumiem, līdz tagadnei. Ejot...