Lielie pārpratumu pārpratumi

Gandrīz parastais baseins

Katrs rīts, katrs mans vakars paiet baseinā. Atslābinot kaulus, kurus nospiež stūlbie skolas krēsli, sēžot nolādētajās matemātikas, ģeogrāfijas un vēl visādās sūda stundās.
-Tu atkal iesi peldēt?- pie manām istabas durvīm pieslīdēja brālis, redzēdams mani dvielī, kurš nosedza peldkostīmu, kas man bija uzvilkts.
-Korbin, tu zini, ka es mīlu peldēt. Beidz uzdot muļķīgus jautājumus.-
Jāatdzīst, ka mums bija privātmāja. Pašiem ar savu peldbaseinu, kas atradās tā teikt "apakšstāvā", zem viessistabas. Nu, vienvārdsakot, pagrabā, kurš bija izremontēts un mājīgs.
Korbins bija mans mazais brālis, kurš bija nieka 12 gadus vecs. Un tad bija mans lielais brālis (vismaz viņš tā uzskatīja, lai gan lielu atšķirību neredzēju), Olivers, kurš bija 18 gadus vecs, gadu vecāks, nekā es. (To, cik man ir gadu, jūs jau nu paši aprēķināsiet. Labi, neiedziļināsimies.)
Ap pulkstens 22:00 peldbaseinā bieži mēdza atrasties mana vienmēr rūpīgā, mīlošā māte.
-Es jau tūlīt iešu prom, netraucēšu tev.-
-Mamm, viss labi. Tu man netraucē.- Es pasmaidīdama nometu savu dvieli uz aukstajām flīzēm.
Manas rokas saskārās ar stieni, un es lēnām ielīdu ūdenī.
Mamma tik un tā mani neklausīja, un izlīda ārā. Lai vai kā - es paliku viena, kā vienmēr.
Pēc nu jau gandrīz vienas stundas peldēšanas, es sajutos dīvaini. Likās, ka...ka kāds novēro. Lai gan es skaidri zināju, ka peldbaseinā logu nav. Ignorējusi dīvaino sajūtu, es turpināju peldēt.
Pulkstens jau bija nedaudz pāri 00:00, bet man tas netraucēja. Man bija vienalga, ka rīt ir skola, man vienmēr ir bijis vienalga. Mamma to neatbalstīja, bet nu tomēr.
Izkāpjot no peldbaseina, es nomazgājis dušā, noslaucījos un uzvilku savu T-kreklu.
Izsusināju matus, un uz kakla pamanīju zilumu. Tas izskatījās kā uzsists zilums. Neko nenojaušot, uz rokām bija izsitušies pļeķi. Centos tos nerādīt mammai, jo tad viņa mani iztaujātu.

Kopš tās dienas, bija pagājušas 2 dienas, zilums vēljoprojām bija, pleķu nebija. 2 dienas es nebiju peldējusi. Un šodien atkal es nopledējos. Pleķi atkal izsitās. Un diemžēl tos pļeķus mamma pamanīja, un tad sākās.
-Keita, kur tu dabūji tos nolādētos pleķus? Viss, mēs rīt brauksim pie ārsta.-
Godīgi sakot, mana mamma tiešām pārspīlēja. Šādos brīžos man bija tāds: bitch, tik tiešām? Protams, es nedomāju, ka mana mamma ir "bitch", bet zinot mūsu jauniešu teicienus, es to nodomājusi biju pie sevis.
Un gribat tomēr dzirdēt ko smieklīgu? Pie vainas bija nolādētā dušas želeja. Interesanti, ne?