Encore

10

Harijs

Tajā vakarā Melāniju es vairs nesatiku. Es nezinu kāpēc viņa bija tik ātri pārdomājusi par sarunas turpinājumu. Man šķita, ka viss bija noritējis gludi. Protams, neņemot vērā dedzinošās sāpes manās krūtīs, kas pieņēmās spēkā ik reizi, kad uz viņu paskatījos, ik reizi, kad mazliet dziļāk ieelpoju un mani sasniedza meitenes saldi reibinošā smarža, kas nemaz nebija mainījusies.

Melāniju nebija iespējams pārstāt mīlēt. Viņa bija kā narkotika. Un man tas lika justies kā atkarīgajam, kas ar milzu grūtībām izgājis cauri smagam rehabilitācijas kursam, tikai lai atkal nokļūtu savas atkarības varā.

Lai arī cik ļoti biju centies viņu pārliecināt, ka esmu ticis pāri pagātnei, es nezināju vai man tas bija izdevies. Dažus gadus atpakaļ meitene bija spējīga nolasīt katru manu emociju, pirms es pats to biju sapratis. Tomēr pa šiem gadiem es biju mainījies, es nebiju sev pielaidis klāt nevienu citu meiteni. Tieši tāpēc es cerēju, ka manas emociju slēpšanas spējas ir uzlabojušās.

Nē, man nebija bail mīlēt. Man bija bail jau atkal uzticēt kādai savu sirdi, atdot sevi visu, lai beigās viņa mani pamestu neko nesakot. Es nezināju vai vēl kādreiz spēšu kādu tik patiesi mīlēt. Un es biju vairāk kā pārliecināts, ka ja kādreiz kāda mani tomēr ieraus savā varā, tad tā noteikti nebūs Melānija. Es nebiju gatavs ļaut vienam un tam pašam cilvēkam salauzt mani divas reizes.

Menedžmenta sanāksmes bija viena ellīgi garlaicīga padarīšana, bet vismaz kaut kas novērsa manu uzmanību no meitenes, kas neatstāja manu prātu. Visapkārt man skanēja čalas, kas pārrunāja manu tālāko dzīvi. Man nebija dots vārds, lai iesaistītos savas tuvākās nedēļas plānošanā. Vienīgais, ko es varēju darīt bija piekrist mana reklāmas menedžera idejām par to, kā man būtu labāk dzīvot. Tieši tik daudz izvēles man tika dots.

"Harij, Tava vakardienas saruna ar noslēpumaino bruneti var ļoti kaitēt reputācijai." Tieši šis teikums izrāva mani no tramsa, kurā Melānija bija mani ievilkusi, tikai tāpēc, lai es par viņu runātu skaļi. "Mēs zinām, kāda pašlaik ir Tava reputācija attiecībā uz sievietēm, un mēs nevēlamies to sabojāt vēl vairāk." Džons teica, bez jebkadām emocijām sejā.

Džons Freizers bija mans reklāmas menedžeris jau vairāk kā divus gadus. Par šo vīrieti man nebija daudz informācijas, es zināju tikai to, ka visa mana pārejā komanda uzticas viņam un viņa lēmumiem. Vienīgais, ko es zināju, bija tas, ka šis četrdesmit trīs gadus vecais vīrietis ir neprecējies un bez bērniem. Iespējāms tāpēc viņam bija tik viegli ceļot apkārt kopā ar mani, dodot man padomus kā dzīvot manu dzīvi.

"Un ko Tu iesaki, Džon?" pievērsu skatienu vīrietim, kura kastaņbrūnajos matos sāka iezagties sirmas šķipsnas.

Viņš piecēlās kājās, lai uz brīdi nostātos pie loga, skatoties uz Londonas sastrēgumu pilnajām ielām.

"Esmu sazinājies ar kādas citas personas komandu un mūsu lēmums jau ir pieņemts. Šķiet, ka tas būs par labu abām iesaistītajām pusēm, ņemot vērā, ka viņa ir iespaidīga jauna māksliniece, ar miljoniem sekotāju un fanu. Harij, tas palīdzēs gan tavām finansēm, gan reputācijai."

Man nepatika tas, ko es dzirdēju, bet visu pārējo klātesošo sejās atspoguļojās īsta apbrīna par tikko dzirdēto plānu. Es negribēju viltus attiecības, es negribēju izlikties, ka esmu kādā ieinteresēts un es negribēju radīt iespaidu, ka esmu izslāpis pēc nopietnām attiecībām.

"Kas ir šī persona?" Saraucu uzacis, pavisam negribēdams dzirdēt personas vārdu skaļi,

Džons pasmaidīja, savilcis plaukstas dūrēs un atspiedis tās pret apaļo galdu. "Teilore Svifta."