Kopā ar likteni ✔

Chapter 22

 Senior 7 daļa

Pēc tam, kad viņa, vairākas dienas neķemmētais matu ērkulis bija pazudis, tālēs zilajās uzradās Paipera, kuras sirsnīgais smaids atsauca atpakaļ tagadnē. Tomēr nekur tālu netiku, jo draudzenes uzstājīgais tonis lika noprast, ka šoreiz neizsprukšu un apsēdos aplī.

Neskaitot mani, Paiperu, Džeidanu, Oliveru, Lisu, Henriju, Ītanu un protams, Pārkeru, aplī bija sasēdušās arī dažas meitenes. Visa nosolīšanās izvairīties no Pārkera pagaisa brīdī, kad sastapos ar viņa debesķīgi brūnajām acīm. Labi, ka biju apsēdusies, jo ķermeņa nodevīgā rīcība būtu nodevusi, kad manas kājas, pārvērtušās par želeju, būtu atteikušās strādāt.

Ar to laikam nepietika, jo Džeidans visai intensīvi vēroja mani un labāk nepieminēt Vistiņas tumšo skatienu, kas urbās kā divi lāzeri neko savā ceļā nesaudzējot, bet es nelikos to pamanam un pievērsos spēlei.

Spēle 'Patiesība vai Risks' iesākās diezgan interesanti, vienai meitenei uzņemoties vadību. Tam sekoja vairāki izaicinājumi un amizanti jautājumi. Viena no meitenēm uzgrieza Lisu un jautāja, kāds bija viņas pirmais skūpsts. Lisa atbildēja, ka slapjš un garlaicīgs, likās, ka viņa bučotos nevis ar puisi, bet ar suni, kuram ir siekalu nesaturēšana. Turpinot pacēla šota glāzīti un iesaucās, „Kas skūpstījies, lai dzer sausu!" Atmestdama galvu atpakaļ, iztukšoja. Ieraudzījusi man pretī stāvošo pilno glāzi, sarkastiski iesmējās, „Tikai nesaki, ka neesi skupstījusies."

Atbildēju noraidoši pakratot galvu un pasmaidīju, „Nop."

„Nopietni?!" Meitene izbrīnīta ar lielām acīm iesaucā, bet tūlīt pat to nomainīja izsmējoša sejas izteiksme, „Kaut gan, nav brīnums, tu jau izskaties pēc nevainīgas nūģes."

„Lisa!" Paipera brīdinoši iesaucās.

„Ko?! Es saku kā ir.." Nevainīgi iesaucās, nobolot acis.

„Nebija vajadzības.." Paraustīju plecus un iesmējos. Kādēļ man melot?

„Tad es tevi izaicinu noskūpstīt mājas saimnieku." Lisa piecēlās un norādīja uz Džeidanu.

„Džeidanu?" Paskatījos uz viņu ar 'Tu nopietni' skatienu.

„Jap." Lepni sakrustoja rokas un iesaucās it kā būtu vislabāko darbu paveikusi.

„Piedod, Lisa." Noraidoši papurināju galvu. „Bet atteikšos. Mans pirmais skūpsts būs ar personu, kuru no sirds mīlu." Pasmaidīju. Aši uzmetu skatienu Pārkeram, kurš bija aizņemts vai vienkārši ignorēja visu notiekošo.

 Iespējamība, ka viņš mani noskūpstīs ir niecīga, lai neteiktu vairāk. Pirmkārt, esmu nolēmusi vismaz no viņa pieskārieniem izvairīties, jo kā redzat no viņa klātbūtnes neiespējami. Ceru, ka smadzenes mani nepievils. Un otrkārt, tas, ka Viņš mani vēro, dažreiz, nenozīmē, ka kaut kādā mērā es Viņu varētu interesēt. Labi, tas neskanēja visai pārliecinoši. Bet kāpec vispār par to domāju? Varētu pievērst kādam citam uzmanību, bet nē.. Nodevēja sirds..

„Boring.." Lisa nobolīja acis un paņēma rokās pudeli.

„Nelauzies, Sirsniņ. Nevainīgie nevienam nepatīk."

„Atšujies, Vistiņ. Idioti arī nevienam nepatīk, bet kā redzu tas tev netraucē.." Mana asā piezīme izdzēsa viņa raksturīgo smīnu no viņa sejas un to nomainīja aizkaitināti sarkani vaigi. Trešo reizi es neizturēšu, ja viņš sāks kasīties. Manu saspringumu pamanīja Paipera un, saņēmusi,manu  kulākā sažņaugto plaukstu uzrūca Henrijam.

Acīmredzot, Lisa nepievērsa tam uzmanību, jo rokās bija paņēmusi vēl trīs šota glāzītes. Izaicinoši pasmaidīja un nolika pilnās glāzītes man pretī. „Izaicinu tevi, izdzert šotus un pateikt savam tēvam, ka esi pillā!"