Murgs kam vienreiz jābeidzas

1.daļa

"Ītan, izbeidz." es teicu.
"Nē, man patīk tā darīt tev."
Es atkal jau ļāvu,lai man nodara pāri. Kārtējo reizi. Kāpēc? Es pie sevis nodomāju. Ja es runātu par šo ar vecākiem viņi pateiktu " Nē."
Atkal manas asaras rit pār vaigiem atceroties,kas notika pirms pus gada. No tā brīža gribas pazust uz visiem laikiem,lai tas nebūtu jāatceras. Man sāpēja,kad viņš to izdarīja. Es cerēju ka mana pirmā reize būs īpaša un patīkama nekā pirms pus gada. Ne mammai,ne tētim neesmu teikusi ka mani izvaroja brālēns,kurš gribēja par mani paņirgāties kā vien var sākumā kaitinot un viss beidzot ar izvarošanu. No tās dienas esmu pazaudējusi visu noslēdzoties sevī un vecāki mani uzkata par ieleni,jo jau savos 15 gados zaudēju nevainību. Viņiem pat vienalga ir par to,ka mani izvaroja mans brālēns. Tas man sāpēja tik ļoti ka es vairs nevarēju paciest to. Man ir dvīņu māsa kuru vecāki mīl kā acu raugu. Lai,kā es mācītos un censtos viņa vienmēr ir viņiem labākā kaut vai viņa ir nesekmīga un nekārtīga un ģērbjas  kā ielas meita. Atnākot mājās dzirdēju sarunu starp mammu un tēti.
Mamma-Mums vajadzētu Šeilu nodot intarnāt skolai. Viņa man un Sallijai maisas pa kājām un jau ir zaudējusi nevainību. Tā takš nevar mēs viņu tagad vairs neizprecināsim Kolinu ģimenei pēc 3 gadiem.
Tētis-Šoreiz nepiekritīšu tev, izprecināt jau varēsim,bet man japārbauda Šeilas sekmes skolā,lai zinātu ko ar viņu darīt līdz tiem 18 gadiem.
Mamma-Tad parādi man ar kādas ir Sallijas sekmes.
Tētis ar mammu bija ar platām acīm,jo redzēja manas sekmes kuras bija izcilas,bet sašutuši par Sallijas sekmēm.
Es-Sveiki vecāki. Es noteicu

Hey,hey jauns stāsts zinu ka citi divi nav pabeigti,bet man uznāca iedvesma jaunam stāstam. Ļoti atvainojos par kļūdām