Kopā ar likteni ✔

Chapter 23

 Senior 8 daļa

„Es nespēju noticēt, ka tas tiešām esi Tu.." Iesāku, neticīgi iesmejoties.

Jūs neticēsiet, kas notika, kad mēs aizgājām.

Visa jautrība pagaisa, kad iegājām viesu guļamistabā. Varēja manīt, ka puisis ir manāmi satraucies. Tāpēc sekoju viņa piemēram un apsēdos gultā tieši pretī. Lai mazinātu nelielo satraukumu uzņēmos vadību. „Nedomāju, ka ir tik traki. Davai klāj vaļā!"

Mirkli meklējis īstos vārdus, iesāka. „Jūtos kā mūsu pirmajā tikšanās reizē.." Nervozi iesmējās un pakasīja pakausi. „Nezinu ar ko lai sāk.."

Iedrošinoši pasmaidīju. „Sāc no paša sākuma."

Smīnot pieliecās tuvāk, sajutu viņu pārāk tuvu. Acīmredzot viņa nolūks bija mani noskūpstīt, taču uzliku rokas uz viņa krūtīm, bloķējot jebkādu tuvošanos. „Wow.. Wow.. Kovboj, lēnāk pār tiltu!"

Puisis, smejoties, pavirzījās atpakaļ. „Nu, ko.. Mēs atkal tiekamies, Svešiniec." Uzsvēris pēdējo vārdu, ar nelielu dzirkstelīti acīs atspiedās uz rokām, bet ne pārāk tālu. Varēja sajust puiša tuvumu.

Pārsteigumā pielecu kājās un sāku nemierīgi mīņāties no viena istabas stūra uz otru. Kas to būtu domājis, ka Džeidans ir Svešinieks, ko satiku tajās ziemas brīvdienās. Mana roka pati atrada ceļu matos un tagad tos drudžaini virpināja pirkstos. Ko tas nozīmē? Nebiju domājusi, ka mēs vispār tik ilgi uzturēsim sakarus un vēl.. Satiksimies? Paskatījos uz puiša pusi. Joprojām bija atspiedies uz savām rokām. Sejā bija redzams neliels smaids un visumā izskatījās diezgan apmierināts.

„Bet, Kā?" Devos pie gultas, lai apsēstos, bet pārdomāju. Tam nevajadzēja notikt. Es pagriezu muguru un vēros ārā pa logu. Tad sajutu divas stipras rokas ap vidukli. Drīz sajutu nedaudz rūgtenu greifrūta aromātu, ko tulīt nomainīja patīkama, atsvaidzinoša saldena nots. Viņa apliktās rokas radīja iespaidu, ka apkārt ir aukst un ar savu ķermeni centās mani sasildīt. Džeidans uzlika zodu uz pleca un nopūtās..

„Par ko tu domā?" Puiša elpa kutināja kaklu, bet es neuzdrošinājos pagriezties. Kā lai pasaku, ka mana sirds ir aizņemta. Pasakiet, kā?! Mēs esam tik daudz kam izgājuši cauri. Kaut arī tikai pa telefonu runājušies, bet tomēr. Atbalstījām, kad tas bija nepieciešams. Strīdējāmies par nesvarīgiem sīkumiem. Bet tas jau draudzību padara nozīmīgu, tie sīkumi, ar kuriem ikdienā sastopamies. Džeidans pagrieza mani pret sevi un aplika savas spēcīgās rokas un samīļoja. Paņēmis mani aiz rokas veda uz gultu. Apsēdās un aicināja mani.

„Es domāju, kā tas ir iespējams, ka tu mācies manā skolā. Tā taču IR sagadīšanās, vai ne?" Pēc viņa tumši pelēkajām acīm saprotu, ka sagadīšanās tā NOTEIKTI nav. „Bet.. Tas.. Nu labi.." Samierinājusies nopūtos un iekārtojos ērtāk gultā, uzvelkot nelielu pledu uz pleciem. „Cik ilgi jau zini? Akd! Un es tevi vēl.." Nu ir ziepes! Pamatīgas! Ja būtu zinājusi.. ko es vispār te domāju. „Nē, nē.. Tu tikai nepārproti. Tu esi jauks puisis, bet.. bet es nedomāju, ka mums sanāks kas vairāk par draudzību.." Es uztraukumā sāku kaut ko murmināt, kas iznāk ļoti reti. Acīm redzot Džeidanam tas ir izdevies. Viņš smejas! Protams! Kā gan savādāk? Samulsusi paskatījos uz viņu, bet viņš joprojām smejas.

Kaut kā tomēr samierinājos ar situāciju. Beidzot viņš varēja 'izskaidrot' visu līdz pēdējam sīkumam. Nu neteikšu, ka viss tika sīki un smalki izskaidrots, bet galvenais, ka domu sapratu. Īsumā.. Viņš mani 'satika' kādā no Tētuka rīkotajiem pasākumiem un tad arī visa plānošana sākās. Uzzināja, ka esmu Harisona Karringtona meita un tā arī nonāca šajā skolā. Par to īsumā tā kā būtu viss. Bet nesaprotu kā es varēju to nepamanīt.. Lai gan.. Viņš nebija pienācis pie manis iepriekš ne tajā pasākmā, ne arī iepriekš. Patiesībā viss ko par viņu raksta dzeltenā prese lielāko tiesu ir uzpūsts no zila gaisa kā jau parasti. Tāpēc mūsu ģimene ir tik noslēgti attiecībā uz presi.