Brīze

Rasa sēdēja šūpuļkrēslā un adīja. Aiz muguras nočabēja lapas, bet viņa pat neatskatījās. Tie bija kaimiņu puišeļi, ko Rasa bija jau dzirdējusi no rīta – kaļam plānus, kā piekļūt viņas lādei. Izliekoties neko nemanām, viņa vēroja notiekošo.

"Zeķītes adi?" ierunājās Amēlija, un turpināja lēnā solī šķērsot nelielo dārza ieloku, kurā atradās Rasas šūpuļkrēsls. Šaurā taka, kas tikko bija izvedusi Amēliju no krūmiem, turpinājās gar Rasas koka stumbru un veda uz ciemata centru. Amēlija droši vien devās uz tirgu. "Labi, labi, meitiņ! Ziemā noderēs." Amēlija bija kundze gados jau krietni pāri astoņdesmit. Viņa bija labsirdīga, tomēr mazliet smacēja viņas vēlme visur piedalīties, uzzināt, ieraudzīt. Amēlija dzīvoja trīs kokus tālāk par Rasu, tomēr taka viņu bieži atveda šajā dārza ielokā.

Čabēšana krūmos bija norimusi, it kā tur neviena nebūtu bijis, tomēr Rasa bija pārliecināta, ka dzirdēja satrauktas ieelpas un zaglīgus soļus. Puišeļi droši vien gaidīja brīdi, kad Amēlija savā lēnajā gaitā būs šķērsojusi pārredzamo platību un nozudusi ciemata virzienā. Līdzīga vēlme lika arī Rasas pirkstiem ciešāk satvert jau ielīkušās koka adāmadatas. Ej, labais cilvēk, ej, viņa pie sevis skaitīja, nevēlot neko ļaunu, tomēr gaidot brīdi, kad paliks vienatnē ar čabētājiem.

Koka adatas klusi knikstēja viena pret otru. Dzijas pavediens nošvīkstēja gar groziņa apmali, un valdziņi viens pēc otra iesēdās glītās rindās. Tumši pelēko pamatkrāsu ik pēc trim valgiem izraibināja gaišie akcenti kā mazi ķeksīši darāmo lietu sarakstā – izdari to un izdari vēl šo, un tad vēl solīti, un tuvāk, tuvāk...

Dārza ielokā bija iestājies klusums. Amēlijas soļi bija izzuduši starp astilbju krūmiem, un čabētāji vēl nebija saņēmuši drosmi tālākajiem nedarbiem. Rasa pievēra acis. Pirksti joprojām nekļūdīgi vilka cilpu aiz cilpas.

Klusums un miers. Vējš paguris nelikās ne zinis par akāciju lapām virs galvas. Samteņu ziedi nekustīgi ieturēja ierindu gar takas malu. Rasa aizturēja elpu. Viss bija apstājies, un bija labi, tik labi...

Noknakstēja zariņš krūmos aiz muguras. Kaimiņzēnu misija bija atsākusies. Rasa izlikās, ka velta visu uzmanību adīklim, tomēr paslepus ar acs kaktiņu vēroja sava koka stumbru. 

Nozibēja virves gals, tam traucoties augšup. Kluss plakšķis apstiprināja, ka tas ir aizķēris vienu no sānu zariem. 

Šādos brīžos Rasa prātoja, vai tiešām viņa ir tik neredzama, ka zēni turpat blakus bija gatavi ielauzties viņas miteklī. Jau agrāk, dzīvojot Skaņajā ciemā, Rasa bieži palika bez ievērības, sveicienus saņēma pēdējā, bez piepūles izvairījās no uzbāzīgiem tirgoņiem un virspusējiem aplidotājiem. Šobrīd šķita, ka viņa ir ne tikai nemanāma, bet pavisam neredzama. Vai arī puišeļi bija tik drosmīgi, ka bija gatavi riskēt un kāpt viņas mājas kokā īpašnieces acu priekšā?

Rasa nebaidījās par nodarījumu. Viņa zināja, ka lādē tik viegli neiekļūt, un ielaušanās misiju uztvēra vairāk kā izrādi. Lai jau puikām tiek iedzīvojums, viņa klusām pasmaidīja un iesāņus vēroja koka stumbru. Puišeļi gan centās noslēpties, bet reizumis pavīdēja pa kādai piedurknei, matu cekulam vai somas stūrim. Ik pa brīdim nošvīkstēja basās pēdas pret reto zālāju vai ar krakšķi atlūza kāds mizas gabaliņš. Pēc tādām skaņām vienmēr iestājās mazliet komisks un ļoti piesardzīgs klusuma brīdis, kad nelielo dārza ieloku piepildīja tikai adāmadatu knaksti un Rasas mierīgā elpa.

Zēni nekāpa kokos pirmo reizi. Vējrozes ciemā visas mājvietas bija būvētas zaros, tāpēc bērni jau no mazām dienām iemācījās lietot virvju kāpnes. Nebēdnīgākie ātri vien attapa, ka kāpt tāpat kā visiem nav interesanti, un sāka izmantot auklas, trīšus un cilpas, lai uzrāptos zaros pa citu ceļu. Tam bija arī savs labums, jo tādējādi tika jau laicīgi nolauzti sausie zari, kas aizēnotu namiņu logus vai kļūtu bīstami vējā.