A walk down memory lane. [16+]

1.nodaļa.

- Sveika, dārgā!- Harijs saka un maigi noskūpsta manas lūpas.
- Sveiks.- Es pasmaidu un sakārtoju mapes uz darba galda.
- Esi gatava, iepazīties ar manu meitu?- Viņš pavaicā atslīgstot manā darba krēslā.
- Ja man jāatbild pilnīgi godīgi, tad ,nē, neesmu gatava.- Es nopūšos.
- Neuztraucies. Viņa tevi pieņems! Viņai nāksies...- Harijs apliek savas rokas ap manu vidukli un pievelk mani sev klāt.- Ja viņa to nespēs, tad viņai nāksies aiziet no manas mājas.- Viņš saka. Es pieglaužos vīrieša krūtīm.
- Zini, tik ļauni arī nevajag, dārgais. Kristiāna tomēr ir tava meita. Un viss būtu pilnīgi saprotams,jo mēs taču esam aptuveni vienā vecumā.- Es saku klausoties vīrieša sirds pukstos.
- Bet, dārgā! Viņai ir jāsaprot,ka arī viņas tēvs vēlas mīlēt.- Harijs neatkāpjas.
- Labi, pārstājam vilkt laiku. Braucam?- Es uzspiežu vīrieša lūpām maigu skūpstu, paņemu savu somiņu un dodos uz izeju. Vīrietis man seko.
**********************************Harija mājas*******
-Kris! Esmu mājās!- Harijs izsaucas, kad esam tikko ienākuši viņa mājā.
- Čau, tēti! Es pagatavoju mums vak....- Meitene apklust ieraugot mani Harija mājas vestibilā.- Tēt?!?- Viņas balss tembrs kļūst mazliet valdonīgs.
- Krisa, nomierinies! Atceries es tev stāstīju par Adrianu? Lūk arī viņa!- Harijs ar lepnumu balsī iepazīstina ar mani.
- Tu tagad joko? Šī un tava līgava? Viņa drīzāk varētu būt tava meita!- Kristiāna uzmet man nicinošu skatienu.
- Izrādi cieņu, Kristiāna! Tu runā pārāk valdonīgi! Sāc pierast pie Adrianas! Viņa ir mana līgava un tavām bērnišķīgajām iegribām es vairs nepakļaušos!- Harijs top dusmīgs. Es piekārtoju kleitu un ieķeros Harija elkonī. Viņa saspringušie muskuļi uzreiz atslābst un dusmīgo grimasi nomaina pievilcīgais smīns sejā, kas ar katru reizi mani apbur arvien vairāk.
Pie vakariņu galda mēs klusējot malkojam vīnu un ēdam varen sātīgu ēdienu.
- Tātad, Adriana! Ja drīkst vaicāt, cik tev ir gadu? - Kristiāna uzmet man nicinošu skatienu un pavaicā.
- Man ir 25. - Godīgi atbildu. Kristiānas sejā ielaužas smīns.
- Vareni tēt! 20 gadu starpība. Kas būs tālāk, apprecēsi zīdaini?- Viņa izsmejoši saka. Harija pacietības mērs nu bija pilns.
- Kristiāna Montgomeza! Tūlīt pat pārstāj runāt par manu līgavu tik riebīgi, ja nē es....- Es uzlieku savu roku uz Harija kājas, kas vienā momentā aizdzen viņa dusmas.
- Ja nē, kas?- Krisa vaicā noliekot tukšo vīna glāzi.
- Necenties mani pārlieku sadusmot! Mēs esam pieauguši cilvēki Krisa un katrs pats var izlemt ar ko kopā jūtas pietiekami labi.- Harijs nu jau mierīgā tonī saka.
- Nu es piemēram mājās nevelku 20 gadus vecākus vīriešus.- Kristiāna saka. Harijs pieliec kājās un dusmās savilcis dūres uzkāpj augšstāvā.
- Es ticu,ka tev manu tēvu vajag tikai viņa prāvā naudas maciņa dēļ!- Kristiāna saka.
- Pietiek!- Es nesavaldos. - Ja reiz es tev tik ļoti nepatīku Kristiāna, tad es došos! Bet atceries, ka tu būsi vainīga pie tā, ka tavs tēvs tevi bez žēlastības izmetīs no mājas tajā skarbajā pasaulē, kuru tu, vēl pat nepazīsti!- Es uzrūcu un atstāju meiteni vienu virtuvē. Es paņemu savu mēteli, somiņu un izeju no Harija mājas. - Sasodīts!- Es norūcu un iekāpjot savā mazajā BMW, riepām kaucot aizbraucu.
********************************Adrianas mājas*****
Atslēdzu dzīvokļa durvis un ieeju dzīvoklī. Trīs sekunžu laikā gar manām kājām jau glaužas mans kaķis Fēlikss.
- Sveiks draudziņ!- Saku un pakasu kaķim aiz auss. Viņš klusi iemurrājas un aiztipina uz virtuvi. Novilkusi visu dienu nēsātās papēžkurpes es izbaudu burvīgo sajūtu ar basām kājām staigājot pa savu tūkstošiem dolāru vērto paklāju. No sava mini bāra es izņemu labāko vīnu un to attaisijusi pieleju sev pilnu glāzi. Es atslīgstu dīvānā savā viesistabā malkojot vīnu ieslēdzu televizoru. Tā sēžot drīz vien iemiegu.