Kopā ar likteni ✔

Chapter 25

Senior 10 daļa

„Princesīt, celies! Mīlulīt, lūdzu atver acis!" Tētuka raižu pilnā balss lauzās cauri biezajai dūmakai un sauca mani atpakaļ. Bet es nespēju pretoties tumsas vilinājumam.

„Kas noticis?" Istabā iesteidzēs mamma, tērpusies rīta halātā, kad nebija jutusi vīra siltās rokas un, piecēlusies, devās viņu meklēt.

„Es nezinu. Devos padzerties un izdzirdēju Džeinas kliedzienu. Cenšos viņu pamodināt, bet viņa nereaģē." Tētuks centās izskaidrot, vienlaikus modinot mani.

„Varbūt pazvanīt Evai?" Apjausdama notiekošo, noraizējusies jautāja vienlaikus noglāstot manu pieru, kas sekmīgi izgaisināja draudošo vētru.

„Mēģini. Varbūt viņa zinās, ko.. Pagaidi. Viņa sakustējās. Džeina, mīlulīt, tu mani dzirdi?"

„Mām? Tēt? Ko jūs šeit darat?" Jautaju, kad biju nedaudz atguvusies.

„Es dzirdēju kliedzienu un steidzos pie tevis. Kas notika? Tev viss kārtībā?"

Vecāku noraizējušās sejas un jautājumi lika atgriezties sapnī. Tajā, kurā viss bija tumšs un nepatīkams.

„Viss, kārtībā. Slikts sapnis." Atkal noslēdzos no visiem. Viņiem nav jāredz mani vēju. Es būšu stipra. Es nepadošos.

„Mīlulīt, lūdzu pastāsti, kas ar tevi pēdējā laikā notiek. Mēs redzam, ka aiz tava saulainā fasona slēpjas kas tāds, ko tu mums nestāsti." Mamm atglaudot man matus, notupās blakus tētukam pie gultas.

„Lūdzu.. Es apsolīju.." Pieslējos sēdus, liekot apsēsties uz gultas malas. „Es būši stipra."

„Princesīt, tu jau esi pats stīprākais cilvēks, ko zinu, bet kādam ir jāizstāsta, kas tevi nomāc." Kaut arī Tētuka balss bija gaiša un patīkama, sēru atstāstās pēdas nebija pagaisušas. Viņam pietrūka Nana, bet Tētuka atbalsts bija mamma. Man nebija tas kas viņam..

Nana savā ziņā bija visspēcīgāgais enkurs, kas savienoja mani ar Krisu. Tagad.. ko es darīšu, ja nekad nevarēšu tikt tam pāri?

Pēkšņi uzplaiksnīja visas sapnī redzētās šausmas reizē. Krūtīs iedūrās simtiem zobenu un ķermeni pārņēma neiedomājams smagums. Likās, ka rokas un kājas veidotas no vates un pielipušas gultai. Lai drebošo roku pieliktu pie žņaudzošā kakla vajadzēja lielu piepūli, jo zemes pievilkšanās spēks neļāva tai atrauties no gultas. Ar grūtībām centos sakoncentrēties uz Tētuka satraukto balsi, kas aizpeldēja otrā istabas galā. Pirms mani ieskāva tumsas valgi, palika tik karsti kā cepeškrāsnī. Vēros vecākos un nevarēju izšķirt, kur ir viņu sejas, jo tās saplūda kopā ar istabu.

„Nē! Nē! Džeina, atver acis. Mīļā, Zvani ātrajiem!" Pēdējo teikumu dzirdēju attāli ietītu klusā dūkoņā. Smagie plakstiņi paši aizvērās, kad elpas trūkums un spiedošā sajūta ar katru sekundi palika nepanesamāka.

***

Džeinas atmiņas.

„Dakter pēc cik ilga laika viņa modīsies?" Tētuks jautāja, turot sievas roku, kas viņu atbalstīja.

„Es domāju, ka tikai no rīta. Tā kā operācijas laikā nekādi sarežģījumi neradās un viss noritēja gludi, nav iemeslu uztraukties. Droši varat doties mājās un atpūsties. Mēs dažas dienas paturēsim viņu slimnīcā, lai novērotu."

***

„Sveika, Nana, kā jūties?"

„Kā jau vecumam pienākas. Kalnus vairs nevarēšu gāzt."