Kopā ar likteni ✔

Chapter 26

Senior 11 daļa

„Džeina, Tu dzirdi?"

„Jā, skolotāj.."

„Tad lūdzu pievērsies stundai."

„Piedodiet.." Nočukstēju un centos visiem spēkiem neaizklīst atpakaļ.

-Vai Jums ir zināms, kas to varēja izraisīt? Kādi pagātnes notikumi vai persona. Džeinas apslāpēto emociju dēļ var notikt, kas trakāks.

-Ko jūs ar to domājat?

-Džeina nav pie manis bijusi gandrīz gadu..

-Mēs domājām, ka viss kārtībā. Kopš manas mammas nāves viņa nebija izrādījusi nekādas panikas pazīmes.

-Tur jau tā lieta..

-Viņa mostas, turpināsim sarunu vēlāk..

-Labi Eva.

„Tātad.. Kā jau iepriekšs teicu. Darbs būs pāros. Visiem ir ar ko strādat? Ak, jā! Matiss, par cik tu nesaproti matemātiku, strādāsi ar Džeinu."

„Skolotāj, tas nav godīgi! Es gribēju.."

„Nomierinies Džeidan, gan pienāks tava kārta."

„Bet es gribu tagad.."

„Beidz čīkstēt, šeit nav nekāds bērnu dārzs. Ķeraties pie darba, ja nav vairāk nekādu jautājumu un nē Džeidan, nevar mainīt partnerus."

Kad visi bija sasēdušies savās jaunajās vietās, iestājās klusums. Man īpaši nepatīk stradāt klusumā. Parasti paņemu līdzi austiņas, bet šoreiz aizmirsu. Tās arī nebūtu vajadzīgas, strādājot pārī.

Kā lai risina šo uzdevumu? Nē tā nav pareizi.. Būtu mājās varētu saburzīt lapu un aizmest. Varbūt vajadzēja palikt, kā tētuks teica. Bet no otras puses, labāk atrasties skolā, kur ir vairāk cilvēku. Biju domājusi, ka tas novērsīs domas.

Gar acīm pavīd Nanas mierīgā sejas izteiksme. Zīmulis rokā tiek sažņaugts tik stipri, ka kauliņi paliek balti. Jauki.. Tiešām jauki.. Tas protams ir sarkasms, jo patiesībā nekas nav labi. Mana dzīve ir viens liels haos un es vairs nezinu kā to salabot. Pat draugi nespēj piepildīt šo tukšumu.

Nometu zīmuli uz sola un rokas ieslidinu no rīta pavirši sataisītajos matos. Šodien īpaši nemaz necentos, kas notiek parasti. Tagad esmu viens liels bardaks. Tumšos lokus zem acīm nepaspēju noslēpt. Visu nakti biju tupi lūrējusi uz balto tabletīti, kas atradās uz nakts skapīša blakus ūdens glāzei. Domāju, kā tik tālu esmu nonākusi. Pat nespēju pildīt doto solījumu. Esmu nožēlojama.. Kā var apsvērt domu par zālēm. Es apsolīju būt stipra un tikt galā pati, bez jebkādas palīdzības. Bet, ko es darīju.. apsvēru domu par ..

Biju domājusi, ka skolā jutīšos mazliet labāk. Pat Pifas uzmundrinošais noskaņojums nespēja izlauzties cauri manam mākoņu biezoknim. Arī Džei lāča apskāviens un nopietnā balss, kura, starp citu, viņam nemaz nepiestāv, nespēja likt justies labāk. Ja es vēl spētu paraudāt, varbūt tad tas būtu iedarbojies.

Kad biju jau gatava celties un doties ārā no klases, sajutu siltu roku uz pleca, kas iztrūcināja. Man blakus sēdēja puisis ar gaišiem matiem, kuros saulei uzspīdot, rotājās dzintari. Zaļās acis, kuras ieskāva garās skropstas, nedroši raudzījā manī. Tomēr pēc sekundes tās novērsās. Roka arī pazuda un aizceļoja uz puiša pakausi. Kad puiša lūpas no kodīšanas iztaisnojās, es izpūtu rūgto gaisu, saņēmos un iedrošinosi pasmaidīju. Viņš nedroši, bet tomēr, pasmaidīja un palūdza manu palīdzību.