Kopā ar likteni ✔

Chapter 27

Senior 12 daļa

Esat piedzīvojušas tādu situāciju, kad jūsu simpātija vai elks, sauciet kā gribat, jūs uzrunā, beidzot pēc daudziem ilgošanās pilniem gadiem. Bet esat tik satrauktas, ka nezināt, ko teikt? Jap. Man pretī stāv Pārkers, Kriss Pārkers. Viņa acis intensīvi lūkojās un man nekas cits nenāk prātā, kā iekosties lūpā, lai nepateiktu ko muļķīgu. Biju tik ilgi gaidījusi šo momentu.

Pa galvu jaucās tik daudz jautājumu, taču lielajā juceklī neko konkrētu nevar izdomāt. Visbeidzot sajūsmu nomanīja skumja vilšanās. Viņš nav šeit manis dēļ, bet gan literatūras darba dēļ. Nekas nemainīsies mūsu starpā, jo, kad viss beigsies, mēs turpināsim būt svešinieki.

„Sveika." / „Sveiks."

„Tātad.."

„Tātad?" Viņš nervozē? Kāpēc?! Man vajadzētu vairāk uztraukties nevis šim seksīgajam, grieķu dievam līdzīgajam apveidam. Pat viņa sarkanā maika nespēj noslēpt muskuļoto ķermeni, kas, starp citu, ļoti izceļas, un pa kuru laiku viņš novilcis ādas jaku? Ja es tā turpināšu, man sevi būs jāiepļaukā. Tā.. Turpini smaidīt un visam piekrīti. Ko?! Nē! Akd. Man steidzami vajadzīga auksta duša. Tiešām steidzami.

„Tad tu varēsi pēc skolas?" Puiša zemā balss izrāva no fantāzijām. Pag. Pa kuru laiku viņa balss ir mainījusies un palikusi tik seksīgi zema?

„Pag. Ko?!" Es neko nedzirdēju. Vienkārši lieliski, cepums man.

„Tu piekriti sākt darbu šodien pēc skolas, kas nozīmē tagad."

„Okey?..."

„Tad pie tevis vai manis?" Nervozi izslidināja roku cauri saviem dievīgajiem matiem.

„Nē!" Iesaucos, Kriss pārsteigumā iepleta acis, taču aši piebildu. „Bibliotēkā būs labāk." Noteikti. Vairāk cilvēku, mazāka iespējamība, ka viņa elpu aizraujošā klātbūne novērsīs uzmanību. Maz ticams, bet ir vērts mēģināt. Vai ne?

„Labi, tad ejam. Varam iesākt pirms trenniņa." Mēs sākām iet bibliotēkas virzienā, protams, man ieturot veselīgu distanci no Viņa.

„Ak, nē!"Apstājos un uzsitu ar plaukstu sev pa pieri. "Es aizmirsu, ka apsolīju vienam cilvēkam pamācīt matemātiku. Varbūt pērceļam pēc trenniņa?" 

„Labi, bet tas beigsies diezgan vēlu un biblioteka nestrādā ilgi."

„Tas nekas, es būšu mazliet ātrāk un iesākšu. Varēsi vēlāk pievienoties. Sākumā pietiks ar stundu."

„Kā vēlies. Tad līdz vēlākam."

„Labi." Viņš pazuda no mana redzes loka un es varēju beidzot normāli uzelpot. Pag.. Es nepaprasīju cik ilgi mums būs jāstrādā kopā. Super..

Tas ir dīvaini. Tagad Matiss visu ļoti labi saprata un nebija nekādu grūtību. Vai nu vainīga iepriekš bija vieta vai mans 'jaukais' noskaņojums, bet tagad pat viss sanāca ar pirmo mēģinājumu. Stunda paskrēja nemanot. Mēs arī iepazinām viens otru tuvāk. Izrādās viņš ir lielais brālis kādais mazai jaunkundzei, kura, pēc viņa domām, ir pārāk izlutināta. Matiss ir arī ļoti labs fotogrāfs. Spriežot pēc redzētajām bildēm, izvēlējies pareizo profesiju un nākotnē būs slavens.

Mums praktiski nav nekā kopīga. Man patīk lasīt grāmatas, viņš, savukārt, dod priekšroku filmām. Es brīvo laiku pārsvarā pavadu ārā vai daru ko interesantu, viņš pie datora - profesijas blakus efekts. Vismaz puisis ir ļoti mīļš. No sākuma liekas kautrīgs, bet, kad iepazīst, tad tādi joki nāk ārā. Pat pavadot mani līdz tuvākajam veikalam, nespēju beigt smieties.