Otrā dzīve

2.daļa

Tā kā bija piektdiena, es jūtos vārga un nogurusi, pat ja es nevarēju nogurt. Šonedēļ biju noķērusi maz ēdiena, tāpēc nevarēju kārtīgi izbaudīt šīs divas dienas. Jāiztiek tikai līdz rītdienai, un tad jau atsāksies mana garlaicīgā nedēļa.

Drīz jau būs mans atvaļinājums. Es strādāju kādā kompānijā par asistenti. Šoreiz no atvaļinājuma nespēšu atteikties, tā nu es sāku apdomāt iespējas uz kurieni varētu aizbraukt, jo es tiešām daudz kur nebiju. Varētu aizlidot uz Angliju, jo es vienmēr esmu vēlējusies pabūt Anglijā. Tas bija mans sapnis kopš septiņu gadu vecuma.

Darbā diena bija kā parasti, tik pat vienmuļi un garlaicīgi. Šefs paziņoja, ka no nākamās nedēļas man sākas brīvlaiks, un lai es nāku atpūtusies pēc četriem mēnešiem. Man bija tiešām daudz laika.

Tiku mājās ātrāk, par ko nepriecājos. Lēnām kāpjot augšā es apsvēru iespēju lidot uz Angliju. Tur būtu drūmi, lietaini un interesanti.

Tikusi pie savām durvīm, es sapratu, ka tās ir uzlauztas. Zagļi izvēlējās nepareizo māju. Es pašpārliecināti iegāju iekšā. Dzirdēju murdoņu manā guļamistabā. Tur bija kādi divi vīrieši, kas izstaroja uztraukumu un mazliet bailes. Vampīri varēja sajust emocijas.

"Vai jūs kaut ko pazaudējāt?" es piegāju pie durvīm un nostājos ailē.

"Rokas augšā, un gulties lejā!" viens no viņiem kliedza otrs izvilka pistoli. Kā es sabijos.

"A, ja es negribu," garlaikoti noteicu.

"Tad mirsi," man jau bija otrā dzīve no kuras tik viegli netikšu prom. Man bija bail, ka es varētu dzīvot mūžīgi.

"Man vienalga. Jūs zināt cik tā grīda ir netīra?" jautāju.

"Dzirdēji, Gerold, viņa grib mirt," es iesmējos.

"Es to jau esmu piedzīvojusi," jautri atiezu zobus.

"Gulies, vai es šaušu!" viņš vēlreiz kliedza.

"Cik reizes teikt, ka es negulšos!" mierīgi noteicu. Es jutu, ka vīrietis saspringst un pat baidās. Viņš nekad nebija kādu pa īstam nošāvis. Pat aiz zagļa maskas es varēju redzēt, kā viņa acis ieplešas un meklē kādu citu variantu, bet tādu nebija.

"Šauj, redzēsim kā es mirstu," ieķiķinājos.

Vīrietis pacēla ieroci un notēmēja. Es redzēju, ka viņš negrib šaut, bet padevās. Tad atskanēja šāviens. Trieciena dēļ atkāpos pāris soļu. Pat lode mani nenogalināja.

"Vai! Tev bija lodes. A, es domāju, ka tu esi pārāk bailīgs," lode bija trāpījusi man plecā. Es īsti nezināju kā var nogalināt vampīru, bet ar lodi plecā pat cilvēku nenogalināt.

Es jutu, ka man tek asinis. Lēni un maz, bet tecēja. Jo vairāk tās tecēja ārā, jo man vairāk vajadzēja asinis.

Vīrieši abi bija sabijušies. Otrs, kurš bija klusējis, tagad pieleca kājās.

"Jobana, tu sašāvi viņu!" laikam Gerolds kliedza. "Uz ko tādu es neparakstījos!"

"Veči, man prieks, ka jūs tā negribējāt, bet nu saprotiet, es sāku gribēt ēst, un kad esmu izsalkusi, ļoti izsalkusi, es mēdzu nekontrolēt sevi." cik vien jauki pasmaidīju.

Abi pagriezās un ieraudzīja, ka es stāvu un lūkojos uz viņiem.

"Tevi sašāva!" neapdomīgi teica Gerolds.

"Tikai plecā! Un vai jūs lūdzu man iedotu padzerties?" centos izklausīties nedroša.

"Kas tev uznācis? Tavās mājās ir zagļi ar..." man apnika kā viņi runāja, es ar trijiem lieliem soļiem pielēcu pie viņiem un vienu satvēru, otram iesitu, ka tas iekrita manā gultā.

"Ko tu.. Aa," es iekodu viņam kaklā. Ja godīgi, es nekad negribēju kost cilvēkiem, bet es biju izsalkusi un viņi tomēr ir zagļi.

Sajutusi, ka viņa ķermenis sāka ļimt, apstājos. Viņš iekrita bezsamaņā, un es jau kodu otrajam. Cilvēku asinis tomēr bija garšīgākas.

Kad abiem biju nodzērusi tik daudz asinis, lai viņi būtu bezsamaņā, bet nenomirtu, es viņus viegli aizstiepu uz mašīnu.

Tēlot bija grūti, kad īpaši daudz emociju nebija, tādēļ centos ieskriet iekšā slimnīcā un iekliegties - palīgā- parādīju uz čaļiem mašīnā. Kad zagļu vairs nebija, es aizlavījos prom, un aizbraucu atpakaļ mājās.

Tikai mājās es atcerējos, ka man plecā palika lode. Es paņēmu kādu pinceti un izvilku to ārā. Es redzēju, ka pa brūci vairs netek, bet tomēr tur bija dažas tumši sarkanas pilītes. Interesanti, kā garšo vampīru asinis.

Es nolaizīju asiņaino pirkstu. Phee.. Tas bija pretīgi! Atgādiniet, ka vampīra asinis vairs nekad negaršot.

Atradu plāksteri un uzlīmēju to uz cauruma. Kad no rīta "pamodīšos" brūce būs jau rēta. Mani ievainojumi ātri dzija, bet vienmēr atstāja neglītas rētas. Tāpēc man bija milzīga rēta uz kājas, maza dzīsliņa uz sejas un saskrāpētas rokas. Vienu dienu pamanīju, ka man uz muguras bija briesmīga, liela rēta. Tagad būs vēl viens mazs punktiņš kolekcijai.

Uzģērbu manu pidžamu un devos skatīties uz griestiem.