Otrā dzīve

5.daļa

"Pamodos" pulkstens 6.35.
Lielāko daļu nedēļas es vienmuļi klaiņoju pa rajonu.

Šovakar beidzot es varēšu lidot uz Angliju. Varēšu apskatīt vietas un īpaši mežus. Es gribēju pabūt Londonā, bet es nevarēju mitināties tālu no mežiem.

Es lēnām kārtoju manas mantas, kuras nebija daudz. Tikai daži krekli un divas bikses. Pēdējā laikā man bija tikai kedas.

Izlēmu, pirms izsaukt taksi uz lidostu, pastaigāties pa apkārtni. Nez kāpēc es jutos tā, ka dodos prom uz visiem laikiem, bet tā nebija.

Sagaidījusi vakaru, es gaidīju taksi pie mana dzīvokļa.

Taksī es iestūķēju manu mazo koferi un apsēdos priekšējā sēdeklī. Mašīnā smirdēja pēc lētiem cigāriem un briesmīga odekolona.

"Uz lidostu?" šoferis šļupstēja.

"Jā," es dusmīgi attraucu un skatījos pa taisno. Mēs braucām pa savādiem ceļiem, bet es neiebildu. Galvenais, lai tieku uz lidostu laikā.

Apstājies pie lidostas, šoferis nekrietni paprasīja vairāk naudu nekā man bija jāiedod. Es nikni paskatījos uz viņu, un viņš sabijies pat iedeva atlaidīti.

Lidostā es lēnām gāju visam cauri. Mani nekur neapstādināja. Tiku pie lidmašīnas ātrāk nekā es iecerēju, tāpēc vienkārši sēdēju uz sola un spēlēju telefonu. Jā, pat vampīri spēlē telefonu.

Tad es piepacēlu galvu un ieraudzīju kādu stāvu, kurš mani ļoti ieinteresēja. Es paodu gaisu. No viņa nāca ne cilvēka smaka, bet tas noteikti nebija vampīrs. Man bija sajūta, ka kaut kur es jau viņu redzēju, bet kad viņš aizgāja aiz kādiem cilvēkiem, tad mana interese arī pazuda.

"Lidmašīna uz Angliju paceļas pēc piecpadsmit minūtēm," sadzirdēju čerkstošo robota balsi paziņojam. Es piecēlos kājās un devos uz lidmašīnu. Drīz jau es būšu Anglijā.

Lidmašīnā bija piesmacis. Es centos izgrūsties cauri cilvēkiem uz savu vietu. Mana vieta bija sestajā rindā pie loga. Man patika logi.

Es iespraucos garām kādai sievietei un iesēdos savā vietā. Sieviete domīgi apskatījās uz mani, bet sapratusi, ka neesmu labs sarunbiedrs, nemaz nesāka sarunu. Es jutu, ka viņa ir ziņkārīga, ka viņa mazliet baidās. Sieviete noteikti nelidoja pirmo reizi, bet viņai tāpat tas nepatika.

"Kundze, lūdzu, piesprādzējieties," man teica stjuarte. Es paklausīju.

Lidmašīna pacēlās ar skaļu rūcienu un drīz jau mēs lidojām bez turbulences. Mani kaitināja, tas, ka es sajutu citu cilvēku bailes, jo ticiet vai nē, bet gandrīz visi baidījās lidot.

Mums bija viena pietura, kuras laikā izkāpa man blakus sēdošā sieviete. Es sēdēju viena līdz sadzirdēju kādu strīdu.

"Kungs, mēs jūs varam pārsēdināt uz kādu brīvu vietu," stjuarte bija mazliet sabijusies,bet vīrietis izstaroja aizkaitinājumu, bet arī mieru.

"Labi, bet vairs es negribu tādas kļūdas sastapt," vīrietis dusmīgi sekoja stjuartei.

"Mēs jums no sirds atvainojamies. Lūk, šeit varat apsēsties," stjuarte noteica, un parādīja uz man blakus esošo vietu.

Vīrietis neapmierināti apsēdās un vēl kādu laiciņu skatījās uz stjuarti. Viņa baidījās, kaut kas šajā vīrietī lika stjuartei baidīties. Taču, kad vīrietis noņēma skatienu, stjuarte ātri aizskrēja. Varbūt viņš arī ir vampīrs?

Es klusām paostīju gaisu. Tā ir tā pati smarža no lidostas. Es aplūkoju vīrieti. Viņš bija nenosakāma vecuma. Mati savādi melni, gandrīz vai pelēki un pagari. Acis bija aizspiestas ciet. Masīva miesasbūve, lieli muskuļi. Apbružāts zils krekls un džinsi.

"Vai tev patīk, ko redzi?" vīrietis pēkšņi iejautājās, un es garlaikoti paskatījos viņam acīs. Acis viņam bija tiešām skaistas. Brūnas, apaļas podziņas. Es sajutu, ka vīrietis ir ieinteresēts.

"Un pat ja tā būtu?" dzēlīgi atbildēju.

Viņš pasmējās, "Esmu Regnalds."

"Briesmīgs vārds."

"Kādu man iedeva ar tādu jādzīvo," tā arī bija, es nespēju nomainīt mātes doto vārdu, pat ja vairs neesmu tā meitene.

"Mirabella." parasti es melotu, bet šoreiz man negribējās.

"Prieks iepazīties, Mirabella," viņš noteica.

"Būsim pazīstami," noteicu.