Jau atkal es sēdēju telpas vidū piesieta pie staba, un sajutu pirmo pātagas cērtienu sev pa muguru. Tad sekoja otrais, trešais, un biju brīva, varēju atkal iet līdz atkal netikšu sodīta bez iemesla. Šī vieta ir kā cietums, apkārt visai ēkai ir ciets akmeņu mūris, un mūra augšpusē dzeloņdrāšu mezgli. Guļamtelpas logiem priekšā ir restes. Un nerunāsim nemaz par drēbēm. Man bija uzvilkti gari pelēcīgbrūni svārki, kāds vecs adīts džemperis, un kājas man vienmēr bijušas plikas, tā es varu just kaut mazo brīvību, kas man dota. Ja vēl neesat nopratuši kur īsti atrodos... Esmu bērnu namā, jā šeit atrodos 10 gadus. Pašai man ir 14 un kad man bija 3 gadu tēvs pameta mani un mammu vienas, viņš gribēja rakstīt dziesmas un dalīties ar tām ar visu pasauli. Bet kāpēc esmu šeit? Jo man taču ir māte, nē... Man nav mātes. Mana māte mani ielika bērnu namā, sakot, ka nāks man pakaļ kad viņai būs vairāk naudas ar ko uzturēt mani. Bet es tam vairs neticu, mamma man bija viss, bet tagad nekas, tukša vieta. Jau sen vēlos no šejienes izbēgt, mani soda bez iemesla un citi par mani ņirgājas, mūždien esmu viena, man šeit riebjas... Iegrimusi savās domās es nemaz nepamanīju, ka ir pienācis vakars. Es jau gadiem ilgi mēģinu atrast kādas knaibles ar ko pārkniebt dzeloņdrātis - lai varētu aizbēgt. "Visi gultās, TAGAD! It īpaši tu Heizela!!!"-Jau atkal izdzirdēju aukles balsi. "Jā, tūlīt, kundze."-Es nomurmināju un devos savas gultas virzienā. Es palīdu zem savas pavisam mazās in plānās sedziņas, un gaidīju kamēr visi aizmigs. Protams, aukle sēž klāt, bet dažreiz viņa ir tik nogurusi, ka aizmieg. Un tas notika arī tagad, viņa ir aizmigusi, šī ir mana iespēja, tagad, vai nekad, darīt neko lai tiku ārā vai tomēr visu lai tiktu ārā. Man labāk patīk otrais variants. Labi, ka pirms gāju gulēt pamanīju kādas ļoti stipras knaibles zem grīdas dēļiem, bet nezinu kādēļ tās tur ir. Es lēnām izlīdu no gultas, paņēmu savu mazo sedziņu un pārbijusies līdz nemaņai, aizgāju līdz īstajam grīdas dēlim un sāku lauzt to vaļā, es to darīju ik pa vienai reizei. Pirmo reizi neviens to nedzirdēja, pēc otrās reizes aukle sakustējās, es nobijos, bet neapstājos, man no šejienes jātiek ārā! Es apskatījos uz aukli, viņa iekārtojās citā pozā. Apskatījos apkārt uz bērniem, visi gulēja dziļā miegā, ar trīcošām rokām mēģināju atlauzt ar trešo reizi, puse no dēļa noplīsa un aukle pamodās, kamēr viņa ir miegaina un mēģina atrast gaismas slēdzi es paķēru knaibles, paslidināju tās zem savas gultas un tēloju, ka guļu. Es redzēju kā ieslēdzas gaisma. Dzirdēju kā aukle staigā apkārt rūpīgi skatīdamās kurš ir tas kurš neguļ. Pēkšņi es sajutu viņas elpu uz sava kakla, viņa bija pie manis. Viņa man pieskārās un nočukstēja manu vārdu liekot man mosties. Es tēloju, ka esmu miegaina un paskatījos uz viņu ar samiegtām acīm, viņas pelēkbrūnās acis bija ieurbušās manā sejā. "Jā kundze?"-Es jautāju. "Celies augšā, iesim."-Viņa mani aizveda uz koptelpu, piesēja pie staba, bet šoreiz mezglu viņa uzsēja daudz stiprāku. Un jau atkal sajutu pātagas cirtienu pret manu muguru, bet es zināju, ka tā nav kura katra pātaga, šī bija ar dzeloņiem, kā drāšu mezgliem mūra augšpusē. Viņa man sita otru reizi, es ievaidējos sāpēs. "Vai saproti par ko Tev šis?! Par grīdas dēli!"-Aukle apmierināta nosacīja un sita trešo reizi, mana mugura sūrstēja un es jutu asinis tekam, izspiedās pirmā asara, kas notecēja pār manu vaigu. "Nopietni? Tu tiešām raudi? Tad jau tu gribi vēl vienu sitienu!"-Es izdzirdēju aukli atkal ierunājamies, es neko nevarēju padarīt, esmu tikai bērns. Pēkšņi izdzirdēju kāda bērna raudas, es pašķielēju pa labi un ieraudzīju mazu meitenīti, viņa skatījās uz mani un raudāja. "L-lūdzu... B-b-b-b..."-Es stostījos. "Ko Tu teici? Nesaklausīju!"-Aukle mani ķircināja. "BEIDZ! TUR STĀV BĒRNS, viņam būs trauma."-Es izgrūdu caur asarām un lielajām sāpēm. Aukle apskatījās uz bērna pusi, nometa pātagu, viņa mani atsēja un lika iet prom. Ejot garām mazajai meitenei es pasmaidīju un viņa izskatījās apjukusi... Es aizgāju uz dušu un mazgāju nost asinis, mana mugura dega, sūrstēja. Aizgājusi atpakaļ uz guļamtelpu es ierāpos gultā un gaidīju kad atnāks aukle un aizmigs, tagad man šeit riebjas vēl vairāk, gribu pazust no šejienes!
