Otrā dzīve

6.daļa

Regnalds

Es biju tik dusmīgs, manu vietu sajauca! Un gribēja izmest no lidmašīnas. Man bija jātiek ātri mājās.

Mani pārcēla uz citu vietu blakus kādai meitenei, nemaz neskatījos, kas viņa ir.

Es aizspiedu acis cenšoties savaldīties, ja es tagad nekontrolētu sevi, tas būtu briesmīgi. Es sajutu, ka meitene skatās uz mani, viņa bija kādus piecpadsmit gadus jaunāka. Taču viņa laikam domāja, ka esmu tikai piecus septiņus gadus vecāks. Man apnika viņas skatiens, tāpēc iesāku ar viņu sarunu.

Es paskatījos uz viņu. Meitenei bija savāds matu tonis, sārtas lūpas un bāla āda. Kā es varētu viņu saplosīt. Koncentrējies Regnald.

Tad viņa bez mazākās emocijas ieskatījās man acīs. Es tās acis jau biju kaut kur redzējis. Tās zilās acis ar violeto nokrāsu.

Es pateicu savu vārdu, viņa par to ņirgājās. Kas es vainīgs, ka mans vārds ir Regnalds.

Viņu sauca Mirabella. Kāds skaists vārds. Mirabella...

Un tad es sapratu, kur viņu redzēju. Viņa bija mežā.

Mirabella

Regnalds kādu brīdi savādi vērās uz mani, it kā atpazīstot, vai saprotot kādu noslēpumu. Es pagriezu galvu un skatījos pa logu. Ārā bija tikai mākoņi, gan tumši, gan balti. Bija tumšs.

"Kas tu esi?" Regnalds pajautāja, es salēcos. Jau četrpadsmit gadu nebiju neko stipru jutusi, un tagad parādījās bailes. Tātad viņš bija necilvēks. Vai es drīkstēju teikt, ka esmu asinssūcējs? Vai arī nē?

"Esmu asistente Geibsa firmā," noteicu, es zināju, ka mana balss ir pārliecināta. Es mācēju melot.

Izskatījās, ka Regnalds vēl brīdi padomāja, bet tad tā kā atslāba. Kāpēc viņam vispār vajadzēja jautāt, ko tādu. Un tik pēkšņi.

"Kas tu pats esi?" es pajautāju, lai nebūtu klusums.

"Es esmu vienā klanā. Tajā man ir maza loma," es sajutu, ka viņš stostās, bet man kaut kā bija vienalga.

"Un kāpēc tu brauc uz Angliju?" es vēl pajautāju.

"Darba dēļ," viņš īsi attrauca. Šķiet, ka viņam vairs nebija interesanti, bet man palika tikai interesantāk.

"Kādā klanā tu ej?" es cerēju, ka tas man dos kādu atbildi, jo cilvēkiem bieži nebija klanu, ja nu vienīgi viņi strādā mafijā. Ja es tagad sarunājos ar mafiju, tas būtu jautri.

"Diez vai es tev varu teikt." noslēpumus glabājam, ja? Man ir tāds noslēpums, kuru tu nespētu nemaz saprast.

"Nekas, man ir arī lielāki noslēpumi," uzsmaidīju vīrietim. Vīrietis tikai savādi uzlūkoja mani.

Mēs abi klusējām visu atlikušo ceļu. Es, protams, nevarēju iemigt, toties Regnalds varēja. Es vēroju kā viņš saldi guļ.

Lidmašīna nolaidās Londonā, 06.40. Man bija jāiet uz autobusu, kas aizvedīs mani līdz Jorkšīrai. Tur arī atradīšu dzīvoklīti.

Kad dabūju atpakaļ savu bagāžu, devos meklēt autobusā pieturu. Mani bija aizkavējis kāds vīrietis, kas strīdējās ar apsargu.

Redzēju, ka autobuss jau ir piestājis, es negribēju stundu gaidīt nākamo, tāpēc skrēju. Es skrēju ātrāk par citiem tagad, bet esmu piefiksējusi, ka neesmu nemaz tik ātra. Es neskrēja tik ātri, kā tas, kas mani nogalināja, bet es varētu sacensties ar Boltu, pat ja ir iespēja, ka viņš mani apsteigtu.

Ieskrēju autobusā un nopirku biļeti. Ievēlos kādā sēdeklī un nometu koferi blakus uz sola. Negribēju nevienu sev blakus.

Atbraucu uz Jorkšīru nedaudz pirms deviņiem. Es gāju meklēt īsto adresi, un kamēr gāju uz norādīto virzienu, ieraudzīju mežu. Tas bija tiešām skaists, un pat no šejienes es jutu dzīvniekus. Te bija ne tikai zaķi, lapsas un brieži, bet arī pāris lāči un vilki.

Es pat nenoraustījos, kad kāds gaišs vilks aizskrēja dziļāk mežā.