Regnalds
Es neko nespēju pateikt. Es apjucis skatījos uz durvīm, kur tikko vēl stāvēja Mirabella. Viņa bija uzveikusi divus manus spēcīgākos bara locekļus. Un neizskatījās, ka tas viņai sagādātu problēmas. Taču esmu pārliecināts, ka viņa nav viena no mūsējiem. Viņa nav vilkacis.
"Alfa?" Sendija piegāja pie manis.
Es pagriezos, lai paskatītos uz mana bara locekli.
"Vai viņa ir īstā?" es bez emocionāli skatījos vilkacē. Viņa, pat ja sieviete, bija mana Beta. Izskatījās, ka visi pārējie arī skatījās uz mani interesē.
Ja godīgi, es pats nezināju vai viņa ir, vai nav. Vilks teica, ka ir, un es ar mieru ka viņa būtu īstā, bet kaut kas nelika man mieru. Kaut kas viņā bija savādāks nekā citos. Taču es nevarēju pateikt kas.
"Viss saka ka ir," es nopūtos, "Bet kaut kas man neliek mieru, ka tas nav pareizi."
"Ja viņa ir īstā, tad mums nevajadzētu viņu palaist garām," tā bija taisnība. Es negribēju, lai viņa aizbrauc vai jebkur pazūd. Ja es viņu vairs neatrastu, es nezinu ko iesāktu. Es jutu pret viņu, viņai vajadzētu būt īstajai.
Anss piecēlās no grīdas. Viņš berzēja savu muguru.
"Viņa ir daudz spēcīgāka nekā es gaidīju. Kā var tādā smalkā ķermenītī var būt tik daudz spēka?"
"Tādēļ jau viņa arī der kā Alfa sieviete," otrs ievainotais pukstēja. Mirabella bija viņu iesitusi sienā tā, ka tajā palika dažas plaisas.
Bet es nespēju sekot līdzi visai sarunai, visas manas domas pilnās ar Mirabellu. Man vajadzēja viņu redzēt.
Es neko neteicu un izsteidzos no mājas. Esmu drošs, ka viss bars nojauš, kur es dodos. Man bija jāierauga Mirabella, kaut vai uz sekundi.
Es pārvērtos par vilku un paodu gaisu. Es saodu viņas saldo vaniļas un medus esenci, bet tai vienmēr līdzi bija arī metāliskā asins smarža.
Interesanti, kāpēc viņa visu laiku oda pēc asinīm? Viņai taču nebija tādu lielu brūču. Mans vilks ļoti uztraucās, kad katru reizi saožot viņu sajuta asinis.
Es skrēju ļoti ātri sekojot meitenes esencei. Man visu laiku šķita, ka viņa ir pārāk jauna man. Vismaz cilvēka gados, es noteikti biju daudz vecāks par viņu.
Es palēnināju savu soli, kad sajutu, ka viņa ir pavisam tuvu. Taču es nevarēju viņu redzēt, viņa nebija uz zemes.
Es paskatījos uz kokiem un tur viņa bija. Dzirkstīja savas ledaini zilās acis skatoties uz mani. Es noriju siekalas, un lēnām atkāpos. Es negribēju, lai viņa zin, ka tas esmu es.
Es skatījos kā viņa nolec man blakus un.. Paož gaisu?! Viņa noteikti paoda gaisu.
"Tā, tā. Vai vilciņš bija kādam uzbrucis?" viņa atņirdza savus zobus. "Kādēļ ožam pēc pazīstamiem cilvēkiem?"
Es nesapratu, ko viņa ar to domā, bet lai viņu neuztrauktu, es metos bēgt. Es biju ātrāks par parastajiem vilkiem, un ar Alfas spēku, arī ātrāks par citiem vilkačiem.
Es jau gribēju apstāties, kad aiz sevis sadzirdēju Mirabellas balsi. Un tā nebija jauka.
"Kur vilciņš sataisījies skriet?" viņa ķiķināja. Man bija bail, ko viņa iesāks. Ko viņa vispār var izdarīt.
Tad viņa man uzlēca virsū. Viņa UZLĒCA man virsū. Kā nepilngadīgā var uzbrukt vilkam.
"Vilciņ, tu man kādu atgādini. Es negribu tevi nogalināt, taču saproti, man tas jādara."
Es sāku spuroties. Kā mana partnere, ko man izsniedza Mēness dieviete, var mani nogalināt. Ar plikām rokām. Tas mani sāpināja. Taču atkal, es jutu, ka kaut kas viņā nav labi.
Taču viņa ir tik jauka un skaista. Viņas zilās acis spīdēja, un violetā atblāzma tikai pataisīja skatu skaistāku. Es nespēju izrauties no viņas, Mirabella bija pārāk svarīga man.
Un par ko es domāju kamēr viņa grib mani nogalināt? Taču viņa patiesi bija skaista. Pat šajās drānās.
"Alise?" es sadzirdēju kādu balsi. Ne ar vienu citu to nesajaukšu, tas bija Ītans. Es dusmīgi norūcu.
"Ītan?" viņa piekārtoja matus un piecēlās stāvus.
"Ko tu darīji ar to vilku?" Ītans ļauni pasmaidīja man. Es atkal ierūcos.
"Neko, viņš tur savādi gulēja, un es izlēmu apskatīties, kas ar viņu ir," viņa kaut ko nomurmināja.
Es nevarēju atraukt acis no viņas. Es gribēju tagad pieiet un iezīmēt viņu. Es tā gribēju iekost viņai kaklā.
"Alise, tu zini, ka pie meža zvēriem nevar nākt klāt?" kāpēc viņš viņu nosauca par Alisi.
"Ups. Tu zini, es labāk došos," viņa pateica un uzsmaidīja savu apburošo smaidu. Tad viņa ļoti ātri aizsteidzās prom. Ītans tikai vēroja kā viņa aiziet prom līdz nepievērsās man.
"Ko tu dari šeit, Regnald?" viņš piegāja pavisam tuvu man. Es pārvērtos atpakaļ par cilvēku. Es biju garāks par Ītanu.
"Es sekoju savai Alfa sievietei, lai viņa būtu drošībā," Ītans iesmējās. Es zināju, ka viņš bija stulbs un nežēlīgs. Viņa bars, protams, bija vārgāks par manējo, taču lielāks.
Un es zināju, ka savu partneri viņš nogalināja. Un pēc tam daudzas nevainīgas meitenes un sievietes. Es nevarēju atļaut viņam izdarīt pāri arī manai Mirabellai.
"Tavai Alfa sievietei?" viņš joprojām smējās.
"Jā, un es neatļaušu tev izdarīt viņai pāri," es biju dusmīgs. Es zināju, ka atrodos viņa teritorijā, un viņš varēja man uzbrukt, bet es arī zināju, ka viņš nav galīgs muļķis, lai uzbruktu man.
"Tad zini ko. Es viņu pataisīšu par savu partneri, jo ja viņa ir tevis vērta, tad man noteikti viņu vajag. Un kad kādu dienu tu redzēsi, ka viņa ir laimīga ar mani un mūsu bērniem, es zinu, ka tu nespēsi to izturēt," viņš ļauni iesmējās un lēnām pagriezās, lai ietu prom.
Es gribēju lekt viņam virsū, uzbrukt, saplosīt, jebko. Taču es zināju, ka es nevaru uzbrukt viņam viņa paša teritorijā. Es nebiju tāds.
Es atkal pārvērtos par vilku un skrēju atpakaļ uz manu māju. Tas slimais nekad nedabūs piedurt pirkstu pie Mirabellas. Es viņam to neļaušu.
Nekad.
KAMU SEDANG MEMBACA
Otrā dzīve
VampirKurš ta vēl tic pārdabiskajam? Kaut gan te notiek savādas lietas, nevar būt, ka paranormālais eksistē? Taču Mirabellai tā ir ikdiena. Šausmīga nakts pārvērta viņu no kāju pirkstiņiem līdz matu galiņiem. Viņa nomira, taču atdzīvojās. Pirms lēkt uz sa...
