Leila bija iemigusi. Stress atņemt daudz spēka. Mans ķermenis gribēja skriet pie viņas, raut viņas ādu, un izsūkt visu, kas viņās ir. Taču, kas es būšu, ja atļaušos to izdarīt?
"Nu, mazulīt? Vai neesi izsalkusi?" no kameras atskanēja čerkstošā balss. Kā es viņu varētu nogalināt.
Es pagriezos uz sāniem un tēloju, ka guļu. Nevienu tas neapmānīs, es nevaru aizmigt.
Jeb kuru katru mirkli es varu nodarīt pāri Leilai. Es negribu būt monstrs...
Leila sakustējās, un es uzreiz pagriezos ar visu ķermeni pret viņu. Es sajutu kāroto šķidrumu. Izskatās, ka Leila pamanīja manu kustību.
"Po-olij?" viņa piepacēla galvu. Es saredzēju, ka zem viņas krekliņa tek asinis.
"Es nevaru," es norūcu, bet transā skatījos uz viņas vēderu.
Leilas acis iepletās kā divi satelīti. Viņa lūkojās uz mani, taču vienīgais par ko varēju domāt bija asinis.
"Nē," no Leilas mutes atskanēja šausmu pilns kliedziens. Es vairs nevarēju parunāt, es stāvēju kā akmens, manas rokas lēnām tiecās pie Leilas.
Nezinot es attapos blakus Leilai, saķērusi viņas galvu. Es gribēju tuvoties, taču es nevarēju. Es nevaru būt monstrs.
Es biju pavisam tuvu raudojošajai meitenei. Es varēju sajust viņas dzīvību.
Kaut kā es tomēr pakratīja galvu un lēnām atkāpos prom. Leila juta bailes, satraukumu un, laikam, pretīgumu. Bet es viņu saprotu, tu ieskrēji pie kāda paslēpties, it kā sadraudzējies, bet beigu beigās, viņš tevi nogalinās. Nav ko laba draudzība.
Es apsēdos uz gultas un saķēru galvu. Ko es tagad darīšu?
Ja, JA es tikšu ārā. Pirmais, ko izdarīšu, būs Frenka nāve, un tad es skriešu prom ko kājas nes no Anglijas prom. Atlikušo brīvlaiku var arī pavadīt, piemēram, Havajos. Kas man traucēja braukt uz Havajiem?
Es atkal pagriezos uz sāniem un centos nedomāt par ēdiena maisu - vārgu, iedzītu stūrī sabijušos - ēdienu maisu.
Pēc stundas, es sadzirdēju, ka Leilai nav ērti. Viņai sāpēja, viņa bija izsalkusi, un viņa bija agonijā.
Es piecēlos, ar visu spēku cenšoties noturēt savas alkas, un iesēdos stūrī. Leila centās sarauties cik maza vien varēja.
"Ej uz gultu," es norūcu. Mana balss sāka līdzināties zvēra. Leila kādu brīdi skatījās uz mani un uz gultu. Es centos pasmaidīt, bet biju pārliecināta, ka tas viņu tikai vairāk sabiedēja.
Drīz viņa lēnām sāka rāpot uz gultu, atstājot asins pilienus uz grīdas. Es aižmiedzu acis un sāku domāt par kaut ko citu. Piemēram, pīlēm. Kas slikts varētu būt pīlēm. Ā, jā, viņas ir garšīgas.
Tad varbūt es varētu domāt par drēbēm? Zilām, zaļām, sarkanām.... Nop, neder!
Sarkans... Manas acis atsprāga vaļā. Es nevarēju domāt. Viss grozās ap asinīm.
Es ieraudzīju, ka Leila ir paslēpusies zem palagiem. Tas bija arī labāk. Es viņu neredzēšu.
Drīz vien atskanēja robotiskā balss.
"Maziņā, es redzu, ka tu viņu gribi. Aizej un paspēlējies," pēkšņi viņa balss aprāvās, un fonā atskanēja blīkšķis, ko es pat šajā istabā dzirdēju. "Pacieties, man kaut kas jānoskaidro."
Un viņš bija prom.
Es nevarēju, man vajadzēja asinis. Un kā par nelaimi, es tās jutu. Es tās dzirdēju. Un kad atkal attapos es biju pie Leilas. Es biju viņai blakus. Meitene mierīgi gulēja zem palagiem.
Es pastiepos tuvāk un sāku apostīt viņu, mani dzīvnieku instinkti pārņēma mani.
Es lēnām novilku palagu no viņas. Viņa lēnām atvēra acis, un tad iespiedzās. Instinkti saspringa un metās Leilai virsū.
Manu muti piepildīja eiforija. Pār lūpām tecēja salkani gardais šķidrums.
Es atsprāgu no Leilas vaļā, kā saņemot ar elektrošoku. Ko es izdarīju?
Es vēl dzirdēju meitenes pukstus, sirds pukstēja, bet vārgi, ar katru minūti vārgāk. Cenšoties palīdzēt, es paņēmu segu un pieliku pie kakla. Tumši zilā sega uzsūca asinis, kas pazuda no meitenes ķermeņa.
Es nezināju, ka spēju raudāt, bet šobrīd birdināju asaras. Es kļuvu par briesmoni. Es uzbruku nevainīgai meitenei. Es viņai izdarīju pāri.
Pēkšņi durvīs atskanēja klikšķis, bet es nepievērsu uzmanību. Es aijāju meitenes ļengano ķermenīti, tik trauslu un viegli ietekmējamu.
Tomēr es salecos, kad man uz pleca parādījās plauksta. Es gribēju to salauzt. Taču tā bija pārāk silta, lai būtu Frenka. Tā bija pārāk silta priekš jebkura cilvēka.
"Es tevi atradu," tā bija mīļa balss. Tajā nebija nekādu apsūdzību, dusmu vai izsmiekla. Tā bija patīkama, pie kuras var paglābties.
Manas acis joprojām asaroja. Viss apģērbs bija manās un Leilas asinīs. Man ir jāglābj Leila.
"Leila, jāglābj, palīdzi," es pagriezu galvu, un manu skatienu satvēra Regnalda acis. Viņa skaistās, brūnās pogas.
"Labi, tūlīt viņai palīdzēsim," Regnalds pagriezās pret durvīm, "Oliver, Sem!"
Es nezināju vai pazīstu tos Oliveru vai Semu, bet ja viņi spēs palīdzēt Leila, tad tas būtu lieliski.
Sekunžu laikā pa durvīm ieskrēja divi drukni vīrieši. Es viņus jau redzēju, viens no čaļiem bija tas, kurš man bija jāpārmāca, lai varētu tikt ārā no mājas, bet otrs bija tas, kurš bija pieglaudies pie Lilijas un nelaida to vaļā.
Viņi apstājās pie mums un gaidoši skatījās uz Regnaldu. Regnalds laiku nekavēja.
"Meitenei ir vārgs pulss. Varētu būt, ka viņa drīz nomirs. Vajag nogādāt uz slimnīcu," abi vīrieši ātri piecēla Leilas vieglo ķermeni un izskrēja no telpas.
Es jutos vārga, taču zināju, ka tas nav miega dēļ. Es biju paēdusi, un man bija stipras emocijas. Man bija apnicis šīs telpas, un tās bija tikai divas dienas, bet ja tā padomā, varēja būt vairāk, kad biju atslēgusies.
Tomēr es piecēlos un stingri stāvēju uz savām kājām. Es biju nenosakāma.
"Cik ilgi es šeit biju?" es čukstus jautāju.
"Gandrīz trīs nedēļas tu biji pazudusi," trīs nedēļas. Es nebiju trīs nedēļas.
Es apmetos Regnaldam ap kaklu. Es zināju, ka man vajag kādu apskaut, sajusties drošībā. Es nevarēju drošībai iekost.
Vai tomēr es varēju? Es taču esmu monstrs. Es atlecu no Regnalda un skumji vēros uz viņu. Viņš bija izmainījies. Tagad viņam bija neglīti rugāji, garāki mati. Man šķiet, ka viņš bija arī nedaudz izstīdzējis un kļuvis mazliet muskuļotāks. Viņš izskatījās sūdīgi, tā kā es jutos.
"Kas ar tevi notika?" es pajautāju vīrietim.
"Nekas svarīgs," viņš noteica un parāva mani pie sevis. Es atsitos pret viņa krūtīm, es pat nebiju viņam līdz plecam. Regnalds spieda mani sev klāt. Es biju pārliecināta, ka starp mums nebija nevienas brīvas vietas, pat ne milimetra.
Es gribēju no viņa atkāpties, bet viņš mani pārsteidzoši stipri turēja.
"Es bez tevis nevaru," viņš iečukstēja manos matos.
VOCÊ ESTÁ LENDO
Otrā dzīve
VampiroKurš ta vēl tic pārdabiskajam? Kaut gan te notiek savādas lietas, nevar būt, ka paranormālais eksistē? Taču Mirabellai tā ir ikdiena. Šausmīga nakts pārvērta viņu no kāju pirkstiņiem līdz matu galiņiem. Viņa nomira, taču atdzīvojās. Pirms lēkt uz sa...
