Otrā dzīve

18.daļa

Regnalds mani aizstiepa uz savu istabu. Es biju nesaprašanā, tomēr neko neteicu. Ja es būtu cilvēks, mani vaigi degtu elles liesmās. Šis vilks tikko mani atstiepa uz savu istabu, kamēr pārējie noskatījās.

Regnalds nostādināja mani uz kājām, un es vienkārši skatījos uz viņu, domājam, ko viņam vajag. Ilgas klusēšanas dēļ, es arī pajautāju.

"Ko tu vēlējies?" es skatījos viņa dzīvajās, brūnajās acīs, kuras man atgādināja izkusušu šokolādi.

"Man tev kaut kas jāpastāsta," viņš iesāka. Ko gan viņš gribētu?

Es aizgāju apsēsties uz gultu, pat ja man spēki nebeidzas, tad sēdēt bija ērtāk. Es uzsitu sev blakus, lai viņš arī nāk apsēsties, ko viņš arī izdarīja.

"Tātad, tu zini, ka mēs esam vilkači," es pamāju, interesanti, kāpēc viņš tik ļoti uztraucās, "Nu tad vilkačiem ir daži tādi likumi un viss kaut kas tāds. Cilvēkiem tas šķistu savādi un, laikam, stulbi, bet man tev ir tas jāpastāsta."

Nu tad es skatījos uz Regnaldu, un gaidīju stāstu. Viņš zināja par sevi, un ko dara vilkači, taču es nezināju pat visu, ko spēju kā vampīrs, ja tā ir.

"Pār vilkačiem rūpējas Mēness dieviete. Viņa palīdz vilkam iejusties cilvēkā, arī cilvēkam pie vilka pierast, un atrod vilkam partneri, kurā arī cilvēks iemīlas." viņš apklusa. Ko viņš īsti grib pateikt?

"Un šis partneris tiek izsniegta kā ideāla otrā puse. Vilks nespēj pretoties, un ja viņš nevar būt kopā ar savu likteni, tad vilks drīz vien liek cilvēkam nojūgties, un viņi vairs nevar dzīvot."

"Tas ir ļoti bēdīgi," es teicu. Bet es tā pat nesapratu, kāpēc man tas jādzird. Varbūt viņi grib mani paturēt?

"Tā tas tik tiešām ir. Bet svarīgākais ko es gribēju teikt ir tas, ka Mēness dieviete man nesen parādīja, kura ir mana izredzētā," viņš apklusa. Kāpēc viss jāvelk garumā.

"Man prieks par tevi. Ceru, viņa neliks tev nolēkt no klints," es stulbi pasmaidīju, bet ieraugot viņa seju, mans smaids pazuda.

"Es gribēju teikt, ka mans liktenis ir tu. Tā esi tu, Mirabella," viņš skatījās manās acīs. Es zināju, ka no ārienes es biju neizdibināma. Es īsti nezināju, ko viņam atbildēt. Viņš tikko pateica, ka es esmu viņa liktenis. Bet kā vampīrs varbūt kādam liktenis?

"Ā," es novilku. Es īsti nezināju, ko teikt. Man viņš bija svarīgs, bet vai es viņu mīlēju? Es tā nedomāju. Bet varbūt tomēr...

Un tad, lai nevajadzētu skatīties tajās lielajās, suņa actiņās es pieliecos un noskūpstīju viņu.

Regnalds uzreiz atbildēja skūpstam un sāka dominēt pār to. Tas bija kaislīgs un pilns ar emocijām, kuru man tik daudz nebija.

Es beidzu skūpstu, un Regnalds uzreiz norūcās.

"Kāpēc tu rūc?" es ieķiķinājos.

"Jo tu man esi vajadzīga," viņš noteica un ievilka savā apskāvienā. Es biju tik tuvu viņam, ka neko mums nevarētu ielikt starpā. Mana seja bija pazudusi viņa kaklā.

Es sarosījos viņa klēpī. Bet viņš tikai pievilka mani ciešāk sev klāt un vēlreiz norūcās. Tas būtu sāpīgi, ja es nebūtu es.

"Mana," viņš noteica manos matos. Es nesapratu, kas ar viņu notika. Viņš bija nedaudz kaut kā izmainījies, tāds savādāks kļuvis.

Bet es izbaudīju viņa tuvību. Viņš oda pēc meža, dzīvnieka un piparmētras. Es atslābinājos un vienkārši gulēju viņa klēpī.

Tad pēkšņi viņš atbrīvojās un vairs nespieda mani pie sevis.

"Piedod," viņš nočukstēja man ausī.

"Nekas," šoreiz es pievilktos tuvāk. Viņš bija patīkams. Ar viņu bija jauki, un viņš nebija vārgs.

"Es nespēju viņu noturēt," viņš teica. Es atliecu galvu, lai ieskatītos viņam sejā.

"Par ko tu runā?"

"Par Sandalio, manu vilku. Viņš gribēja tevi satikt, un kaut kā izpraucās man cauri," es saprotoši pasmaidīju. Izskatījās, ka viņam ir kauns par savu vilku, bet ko lai dara, ja viņi ir divi vienā ķermenī.

"Vai ir vēl kas, ko man vajadzētu zināt?" es pajautāju ieskatoties viņa kucēna actiņās.

"Hmmm... Es uzvedīšos ļoti īpašnieciski tev blakus. Un Sandalio vispār neļautu pat uz tevi skatīties."

"Kāpēc tā?"

"Jo tu neesi iezīmēta kā manējā, un mēs būsim ļoti uztraukti. Pats trakākais ir tas, ka mēs nezinām, vai tu mūs mīli, jo tu esi cilvēks," es varētu strīdēties, "un cilvēkiem nav tādu sajūtu kā vilkačiem," es pilnīgi redzēju viņa bēdas. Viņš bija kā atvērta grāmata. Iepriekš es nebiju pamanījusi, cik emocionāls viņš ir.

"Es varu mēģināt," ja viņam pašlaik būtu aste, tad tā ietu pa visurieni. Viņš bija laimīgs. Tā patiesi laimīgs.

"Manu eņģeli," viņš vēl noteica pirms atkal mani cieši apķēra.

"Drīzāk tu esi eņģelis ar savu balto kažoku," viņš iesmējās.

"Bet tu nes man gaismu. Tu esi mans viss. Es tevi pat līdz galam nepazīstu, bet mīlu tevi. Es mīlu tevi no visas savas būtības, tavas zilās acis, tavus daiļos matus, un sārtās lūpas. Tavus smieklus un saraukto degunu, kad tu kaut ko nesaproti. Es kļuvu par laimīgāko būtni uz zemes, kad tu pateici, ka esmu tev svarīgs. Es nekad nepadošos un cīnīšos par tevi. Jo tu esi mans eņģelis," es varētu pat apraudāties.

Viņš tiešām mīlēja mani.

Taču viņš nezin, kas es esmu.

Es pieglaudos viņam ciešāk klāt, viņš bija pelnījis daudz labāku nekā es. Kā vispār kādam varēja pasniegt vampīru.

Viņš nezin, ka es esmu briesmonis.