Es apsēžos un saraucis pieri paveros uz Merlinu.
- Tu zināji! Nolāpīts, tu zināji!- Es kliedzu.
Adrianas skata punkts.
Es guļu un dzirdu kā aiz palātas durvīm bļauj Stefans.
- Tu zināji! Nolāpīts tu zināji!- Viņš izklausās nikns. Manī joprojām ir neliela cerība, ka runa ir par Melisu, nevis ārsts ir izpļāpājies par bērnu. Es pārbraucu ar roku vēderam. Tā es iemiegu.
Pamostos no tā, ka sakustas gulta un smaga roka gulstas uz mana vedera. Es atvēru acis un ieraugu Stefanu, kas ir iemidzis sēžot krēslā ar galvu gultā un roku pāri man. Es pasmaidu. Un sakustos, jo mugura smeldz. Stefans atver acis un paceļ skatienu uz mani.
- Adrian!- Viņš nosaka, bet es pielieku pirkstu pie viņa lūpām neļaujot viņam runāt.
- Es nevēlos neko paskaidrot. Ja jautājums ir par bērnu, tad jā- tas ir tavs bērns! Ja jautājums ir par Melisu, man vienalga!- Es saku. Viņš noņem roku no mana vidukļa un atspiedies ar to pret gultas malu pieceļas kājās. Viņš paliecas pie manis un viegli aizskar manas lūpas ar savējām. Viņa roka pārbrauc pār manu kāju un apstājas pie gurna. Viņš beidz skūpstu un ieskatās dziļi manās acīs. Tajās atkal kvēlo kaisle.
- Es aiziešu pēc Merlinas.- Viņš saka un atstāj mani uz mirkli vienu.
- Kā tu jūties, Adrian?- Māsas balss atbalsojas manās ausīs. Es pamāju.
- Viss ir labi.- Es saku. Māsa piesteidzas pie manis un sāk stāstīt par Stefana reakciju un to kā viņš uz viņu sabļāvis.
- Es to visu dzirdēju, Merlin!- Es saku un aizveru plakstiņus, jo nogurums šķiet nepārvarams.
- Laušu tev atpūsties.- Merlina saka un atstāj palātu. Es ieslīgstu sapņu pasaulē.Pēc divām dienām esmu atpakaļ mājās un Stefans no manis neatkāpjas ne soli, kaut es viņam saku, ka darbā bez viņa neiztikt.
- Es neatstāšu tevi vienu!- Viņš saka.
- Ar mani ir Merlina. Man nāksies tevi atlaist?- Es iesmejos. Vīrietis pasmaida.
- Esmu gatavs nest sādu upuri.- Viņš saka un apguļas man blakus gultā.
- Es pagulēšu, labi?- Es saku un aizveru acis. Jūtu Stefana roku ap savu vidukli un klusu šņākuļošanu pie manas auss, līdz pati iemiegu.
Vai šis ir sapnis?