Otrā dzīve

28.daļa

Mirabella

Es negaidīju atkal satikt viņu. Ko viņš vispār taisījās panākt ar manis nolaupīšanu.

Viņš kaut ko teica par plānu un bērniem. Vai ir vēl tādi kā es? Tādi kurus tieši viņš pārvērta?

Regnalds bija pārsteidzis viņu. Laikam, iepriekš nekad nesatika vilkati. Bet es zināju, ka vampīram ir lielāks spēks. Frenks to jau pierādīja.

Mēs ar Regnaldu jau sen bijām atpakaļ mājās. Daži ziņkārīgi nolūkojās mūsos, bet Reganlds negribēja ne ar vienu runāt, un viņš aiznesa mani uz savu istabu. Citi bija nedaudz nervozi, tikai Lilija izskatījās priecīga.

"Šodien ir pilnmēness," klusumu pārtrauca Regnalds, es pacēlu galvu pret viņu, "Visi vilkači būs vilki, ja ne dzīvnieku formā tad ar vilka saprātu. Un es nezinu kā šeit būtu, ja Sandalio netiktu pie tevis. Viņš pārāk uztraucās par tevi... Un es arī."

Es skatījos uz vīrieti sev priekšā. Viņš izskatījās bēdīgs, sagrauts. Viņš nezināja, ko darīt.

Es piecēlos no gultas un piegāju pie Regnalda saķerot viņa vaigus savās plaukstās.

"Es tev uzticos." es esmu domājusi par aizbēgšanu. Bet Regnalds nav pelnījis, ko tādu. Un kā vampīrs, es nespētu atrast kādu citu, kuram es būtu svarīga.

"Un es negribētu tevi pamest. Tu taču esi mana aste, vilciņ," es pastiepos, lai viņu noskūpstītu. Regnalds uzreiz atbildēja un apķēra mani savā apskāvienā.

"Ejam gulēt. Sandalio gribēs savus skūpstus arī. Tu tomēr solīji," tātad viņš zin, ko dara Sandalio. Es pasmaidīju vēl esot pie viņa.

Ātri pārģērbos vannas istabā, un kad izgāju Regnalds jau gulēja gultā. Cik ātri viņš iemiga.

Es klusām pielavījos un ielīdu pie viņa. Viņš tikai mazliet norūcās, bet turpināja gulēt. Vai tad viņš neteica, ka šodien Sandalio viņu pārņems? Kāds miegamice.

Es, guļot uz muguras, skatījos uz griestiem.

Vai es šeit palikšu uz mūžiem? Te ir patīkami dzīvot, bet ja visi man apkārt mirs, tad kāpēc sevi mocīt? Un kaut kad Regnalds būs vecs.

Es neticu, bet viņš tiešām ir atkausējis manu nepukstoši sirdi. Un man liekas, ka tā pukst, dažreiz. Bet es zinu, ka īstenībā tā nav.

Es pagriezos uz sāniem, un es būtu pārbijusies, ja ne jaunā daba. Vīrietis bija pagriezies, un viņa podziņveida brūnās acis vēroja mani, bet tajās bija kaut kas mežonīgāks. Vai viņa vilks ir izgājis?

"Neguli?" viņa balss arī bija nedaudz savādāka. Dziļāka.

"Mm.," es atmurmināju. Ko man bija viņam jāsaka, ja es vispār neguļu?

"Solījums?" tas bija Sandalio. Regnalds nerunāja tā.

"Es atceros, mazo vilciņ," es pasmaidīju.

"Neesmu maziņš," Sandalio bija kā bērns, kā kucēns. Kā gan viņš ko sliktu varētu izdarīt, ja viņš ir tik mīlīgs.

"Man tu esi mazais," es pieliecos un nobučoju viņa vaigu.

Viņš bēdīgi noīdēja un sāka skumji blisināt savas actiņas. Es nebiju pamanījusi, cik garas skropstas viņam ir.

Es pieliecos vēlreiz un noskūpstīju viņu. Tam vajadzētu būt savādi, jo tas ir cilvēka ķermenis, Regnalda ķermenis, bet es skūpstīju Sandalio, vilku. Es biju pieradusi pie viņiem, un viņi abi bija man svarīgi.

Tomēr viņi bija viens vesels, pat ja tik dažādi.

"Garšīga," es nespēju novaldīt smieklus, kas pārnāca pār manām lūpām. Es smējos.

Un tad es kļuvu bēdīga. Viņi nezin, ka esmu vampīrs. Viņi nezin, kas tas bija par vīrieti. Viņi nezin neko par mani.

"Tu bēdīga," es arī biju bēdīga.

Es nedomāju, es vienkārši piebīdījos tuvāk vīrieša siltajam ķermenim un apķēru viņu. Raudāt es neraudāju, bet man bija sajūta, ka es varētu. Vismaz es zinu, ja es būtu cilvēks, es būtu noslīcinājusi visu sev apkārt.

Sandalio sāka glaudīt manus matus, un man šķiet, ka arī oda tos, bet es tam negribēju pievērst uzmanību.

Es saspiedu vilku, un viņš norūcās. Es tūlīt atslābināju tvērienu, bet paliku savā vietā.

Es sāku tēlot, ka iemigu. Es nedomāju, ka viņš gulētu, ja es negulētu.

Sandalio ļoti ilgu laiku vēroja mani, domāja un, man šķiet, ka centās iegaumēt mani.

Drīz vien es sajutu viņa dziļos, palēlinātos elpas vilcienus, kas apliecināja, ka viņš ir iemidzis. Es atvēru acis un aplūkoju viņa vaibstus.

Viņš bija mierīgs, atslābinājies. Nekad iepriekš nebiju viņu redzējusi tik brīvu.

Mani lūpu kaktiņi uzvilkās uz augšu. Vismaz man ir kāds, kam es rūpu. Pēc pārvērtībām es biju viena. Neviens man nespēja palīdzēt. Mani iemeta tajā alā ar tumšajām sienām un neredzamo galu. Nebija vairs neviena, kurš rūpētos par mani, vai vismaz, kāds par kuru es varētu rūpēties.

Bet tagad kāds rūpējas par mani, un man ir par ko parūpēties.

Bet viņiem draud briesmas manis dēļ. Man vajadzētu viņus glābt, un labāk aiziet. Bet es apsolīju, ka nepametīšu viņus.

Es palikšu un izcietīšu visu, kas mums uzbruks.

Bet ja es zināšu, ka tas kaut kā ietekmēs manu jauno ģimeni, es izdarīšu visu, lai tas nenotiktu.

Es iekārtojos ērtāk pievelkoties ciešāk pie siltā ķermeņa. Vīrieša sejā uzplauka mazs smaids.

"Es nepametīšu jūs."