Daļa no manis

5. Nodaļa - "Glābiņš"

Četrotne stāvēja kā sasalusi..Raivo pie sevis nolamājās, visi pārējie aizturēja elpu. Visi saprata, ka šī bija viņu pēdējā minūte. Katrs atcerējās par svarīgāko. Raivo par to, ka nekad vairs nesatiks savu Elzu, Paula par to, ka nekad vairs nekritīs Markusa apskāvienos un viņa drošajās rokās, Markuss domāja par ğimeni un, protams, Paulu. Taču Pērle nedomāja par neko. Gar acīm tikai pazibēja jaukākie dzīves mirkļi. "Cik stulbs veids kā mirt", viņa domāja, "nu neko..man nav izvēles. Iebrucējs pielādēja ieroci, un bija gatavs šaut. Visi aizvēra acis, jau sagatavojušies lodes triecienam, jo nevarēja zināt, kam šaus pirmajam. Te pēkšņi, netālu atskanēja veca vīra bļāvieni. Visi satrūkās un paskatījās aiz muguras. Tas bija Markusa vectēvs, kurš ar milzīgu bisi izleca no krūmiem un bļāva, itkā dibenā būtu iedurta adata. Viņš paskrēja jauniešiem garām un metās taisni virsū iebrucējam. Pēc liela blīkšķa abi nogāzās zemē. Bija dzirdams, ka kāda no abu kauliem salūza. Acīmredzot, tie nebija vectēva kauli, jo viņš, veljoprojām guļot virsū iebrucējam, pagriezās pret četrotni un ar plato, bezzobainu muti pasmaidīja. Ar roku žestu parādija Markusam, lai jaunieši bēg prom, un ka viņš tikšot galā. Viņi paklausīja un skrēja tālāk. Markuss vēl uzmeta pēdējo skatu iebrucējam, bet viņš jau bija atslēdzies..no vectēva svara.
Visi 4 jaunieši skrēja pa mežu, pakaļ Markusam. Ceļā viņš paskaidroja pārējiem, ka mašīnas atslēgas palikušas mājā, tādēļ vienīga iespēja bija skriet, kamēr vēl ir laiks. Iekšēji viņš pats tomēr uztraucās par vectēvu. Galu galā, kā tāds vecis uzveiks spēcīgāku, jaunāku un ātrāku vīrieti. Taču, zēns saprata, ka nāksies šoreiz viņam uzticēties.
Bija pagājušas 10 minūtes. Viņi skrēja bez apstāšanās, taču nu Pērle un Raivo apstājās, un uzstāja, ka vajag atpūsties. Paula bija aizelsusies, "Markus, mēs jau noskrējām vairākus km, atpūtīsimies lūdzu. Viņš taču vairs neatradīs mūs." Markusam nācās piekrist.
Šodien satumsa neparasti strauji. Jaunieši sēdēja mežā, zem koka pie kāda tekoša avotiņa. No turienes arī visi padzērās. Viņi bija apmaldījušies. Neviens nezināja, kur vispār atrodas, un cik tālu no kādas mājas vai pilsētas ir. "Varbūt sadalamies, katrs ejam uz savu pusi meklēt kādu gaismu, un ja atrodam, tad varam atgriezties šeit un pateikt visiem?", Pērle piedāvāja.
"Nekad mūžā. Nekādu sadalīšanos, tu šausmenes esi redzējusi?", Paula noraidīja.
"Labi, visi nomierinaties. Izkratīsim kabatas, varbūt kādam ir kaut kas, kas varētu noderēt.", Markuss teica.
Visi tā arī darīja. Taču neko izņemot košļeņu paciņu un kabatas nazīti neatrada.
"Kam tev kabatas nazis, Raivo?", smējās Markuss.
"Aizver muti. Tu labāk pasaki, tu tak gāji agrāk skautos. Tad kāpēc jau sen neesam izgājuši no meža?", Raivo atcirta.
Pirms Markuss atvēra muti, lai atbildētu Raivo, atskanēja kliedziens..Tas bija Paulas kliedziens...