Otrā dzīve

31.daļa

Es apjukusi skatījos uz Semu. Vai tad viņi vēl neguļ? Kur viņš te uzradās! Kāds cits arī dzirdēja?

"Emmm...." es nezināju, ko teikt. Sems tikai lūkojās uz mani ar lielām acīm.

"Tu kas esi? Vampīrs?"

"umm... Pārsteigums!" es sāku nervozēt, "Tikai, lūdzu, nevienam nesaki! Lūdzu!"

Viņš izskatījās kā sastindzis. Es noteikti izskatījos daudz sliktāk. Kā es varēju tik viegli palaist gar ausīm citu personu. Neviens to nezināja! Un tagad Sems to zin.

"Vai Alfa Regnalds zin?"

Es papurināju galvu.

"Man ir jāsaka Alfa Regnaldam."

Es sāku kodīt apakšējo lūpu. Es nevaru pieļaut, ka kāds viņam to pasaka.

"Tad jau labāk man jāpasaka, nedomā?"

"Tā būtu labāk, bet tu nesaki. Kad tu taisījies maz to teikt?"

Es tiešām nezināju. Vai es gribēju teikt? Noteikti nē. Bet vai vajadzēja? Jā, vajadzēja. Kad es taisījos atzīties? Cerēju, ka nekad.

"E-es..."

"Tu negribēji teikt!"

Es ar nožēlu nokāru galvu. Viņam ir taisnība. Es negribēju teikt, un cerēju nekad arī to nepateikt. Bet tad, tomēr kāds uzzinātu tāpat.

Sems piegāja man tuvāk un apsēdās blakus. Viņš skatījās uz savām milzīgajām rokām un kaut ko cītīgi domāja kustinot žokli.

"Tad kāpēc tu neesi aizbēdzis un visiem pastāstījis?"

"Es saprotu tevi," viņš nopūtās.

Es nedaudz pasmējos.

"Vai tev nav bail no manis?"

"Kāpēc gan?" viņš beidzot apskatījās uz mani. Es lūkojos uz viņu ar savām ledaini zilajām acīm.

"Pirmkārt, esmu vampīrs. Otrkārt, visi zin, ka tie ir asinssūcēji un slepkavas. Treškārt, man ir vampīra spēks un ātrums," es atteicu.

"Tu neko sliktu man iepriekš neizdarīji! Nu tikai pārmeti pāri istabai, bet es tevi sapratu, tu gribēji prom. Un mums nebija tiesību tevi aizkavēt. Kā arī, kāda jēga tev būtu ko sliktu man darīt? Es tev neko neizdarīju, un tu draudzējies ar Liliju," viņam bija taisnība. Un viņš nepateica, bet varbūt, ka viņš arī nemaz nezin, bet viņi kļuva par manu ģimeni. Un tikai pie viņiem es jūtos patiešām dzīva.

"Tev ir taisnība."

Mēs kādu brīdi blenzām viens uz otru. Līdz es sadzirdēju troksni attālumā, kaut kur mežā.

Es centos saredzēt, taču tas bija pārāk tālu.

"Vai tu dzirdēji?"

Sems apjucis apskatījās uz mežu, tad atpakaļ uz mani. Viņa skatiens vēstīja, ka viņš nedzirdēja.

"Man šķiet, ka tur kāds plēšas. Varbūt kāds cīkstas, vai arī tikai dzīvnieki cīnās, bet kaut kas tur ir."

"Aiziesim apskatīties?"

Viņš man neticēja. Es to jutu.
Es uzsmaidīju viltīgu smaidu.

"Tu man tiksi līdzi?"

"Nemūc tad no manis," viņš atteica un nolēca no akmens.

Es skatījos kā viņš kļūst par vilku. Viņa ķermeni drīz vien nomainīja kažoks, un uz sejas izveidojās purns. Rokas kļuva par slaidām ķepām.