Daļa no manis

6. Nodaļa - "Atklāsme"

Bija pienācis rīts. Putnu čivināšana bija brīnišķīga. Bet smarža..bija pats labākais. Bija jūtama skaidra ceriņu smarža. Pār ķermeni pārskrēja skudriņas. Te pēkšņi no mīkstās zālītes Paulu piecēla Markuss.
"Sveika, skaistā. Es gaidīju kad tu piecelsies..", Markuss ar plaukstu izbrauca cauri kastaņbrūnajiem matiem.
"Man ir labas ziņas! Es atradu mašīnas atslēgas, mēs brauksim mājās!"
Aiz Markusa stāvēja Pērle un Raivo, smaidīdami.
Visi iekāpa mašīnā. Markuss atvēra Paulai durvis, viņa iekāpa. Visi mašīnā bija neparasti priecīgi. Bet ne jau sajūsmas veidā. Viņi sēdēja ar smaidiem sejā. Viņi bija arī neparasti klusi. Paula jutās dīvaini. Viņa skatījās ārā pa logu. Skaista ainava. Govis ganās, zaļās pļavas, taureņi lidinājās. Avoti mutuļoja, dzidras ūdens straumes plūda pretējā virzienā. Visa atmosfēra likās tik jauka. Tik draudzīga. Viņa iemiga. Nosprieda, kad pamodīsies, vajadzētu jau būt klāt.
Pēc neilga laika viņa atvēra acis. Taču vairākas lietas bija mainījušās. Ārā vairs nebija tik daiļa ainava. Palicis tumšāks. Mašīnā vairs nebija jaukās atmosfēras. Bet pati dīvaināka lieta, bija tā, ka viņi vēl brauca. Viņa paskatījās rokaspulkstenī. Pulkstenis bija apstājies. Viņiem jau sen bija jābūt Rīgā, to viņa zināja skaidri. Paula paskatījās aizmugurē, bet par pārsteigumu tur neviena nebija. Taču paskatoties blakus sēdvietā, kur bija jāsēž šoferim Markusam, tur sēdēja tikai Markusa ķermenis..bez galvas, viss asinīs.. Viņa iekliedzās. Tik spalgi, ka galva sagriezās un viņa saļima sēdvietā..
Un tikai tad, Paula pa īstam atvēra acis. Acu priekšā redzēja 3 pārējos draugus cenšoties runāt ar viņu.
"PAULA! HALLO?? VAI TU DZIRDI? EEEI?", visi kliedza.
Viņa piemetās sēdus un sāka elsot. Meitene bija neparasti izslāpusi.
"Ū...ūdeni..lūdzu.."
Pērle ātri pieveda viņu pie avota un Paula ar plaukstām smēla mutē ūdeni.
"Kas pie velna notika ar tevi?", Markuss satraucies gribēja zināt, "Tu vienkārši pēkšņi iekliedzies un tad noğībi. Wtf?"
"Es..es nezinu..es redzēju kaut kādu dīvainu..sapni."
"Bet kādēļ tu kliedzi?"
"Es tiešām neatceros.."
Raivo sašutis piecēlās un sāka kliegt, "Ko? Es vairs nevaru izturēt šo stulbumu. ES EJU PROM!" Un Raivo arī tā darīja. Viņš aizgāja citā virzienā, prom no pārējiem.
"Lai tak iet! Kam man viņu? Pffft..", Pērle atteica. Bet tad paskatījās uz Paulu un Markusu, sadevušies rokās, un nopūtās, "Ahhh. Labi, labi, es atstāšu jūs vienus. Iešu ar Raivo. Tas stulbenis tāpat apmaldītos mežā bez manis."
Pērle aizskrēja pakaļ Raivo.
Tagad Paula un Markuss bija tikai divi.
Markuss paskatījās uz Paulu.
"Zini..es jau no paša sākuma gribēju, lai brauc tikai tu..un es..uz laukiem..", viņš iekoda sev lūpā, "un..es tiešām nedomāju..ka šādi iznāks..Piedod. Tā ir mana vaina"
Paula jau gribēja ko iebilst, bet Markuss uzlika roku viņai uz zoda.
"Bet tā..kad tagad esam vieni..es beidzot varu.." Un viņš Paulu noskūpstīja. Sākumā maigi, lēnām..bet tad, Paula neiebilda tam..un tas kļuva par kaislīgu, asu skūpstu..Markuss ar vienu roku atplēsa vaļā Paulas blūzi, ar otru - pievilka viņas ķermeni sev tuvāk..Un tā, šī nakts pārvērtas no trağiskas uz vienu no skaistākajām naktīm Paulas un Markusa dzīvē..
Turpretī, Pērlei un Raivo bija nopietna saruna. Viņi lēnām gāja pa taciņu. Elpoja nakts dzestro gaisu.
"Es reizēm reāli nevaru izturēt..", Raivo atklāja Pērlei, "mēs ar Markusu itkā draugi..bet ja godīgi..Jau kopš sākumskolas..Esmu vienmēr apskaudis viņu kaut kādā ziņā..Nuu, viņš vienmēr ir bijis tas klases "foršais puisis". Mani visi redz kā huligānu. Varbūt jau taisnība. Bet redz, Markuss dabū visas meitenes. Kā vienmēr."
"Nu un? Lai dabū. Ko tu uztraucies? Tev tak ir Elza.", Pērle atbildēja.
"Patiesībā..pēdējā laikā Elza mani ignorē..visu laiku. Neatbild uz zvaniem, izvairās. Man Marta teica, ka viņai tagad patīk Markuss. Vispār jau apnicis man.."
Pērle nopūtās, domādama ko teikt.
Raivo turpināja: "Bet vispār..Ir tik labi ka ir tāds cilvēks, kurš uzklausa..Kā tu, Pērle", Raivo pasmaidīja un paskatījās uz zemi, "Tu vienmēr mani esi bijusi kaut kas cits..ne tāda kā Elza vai citas. Īpaša."
Pērle nesaprata. "Par ko tu runā, Raiv-"
Taču pirms viņa spēja pabeigt, Raivo pievilka viņu sev tuvāk un centās noskūpstīt.
Pērle uzreiz atrāvās no viņa un sašutumā prasīja, "KO TU DARI?"
"Tu man esi tikai kā draugs, Raivo..Izbeidz..mēs nevaram būt nekas vairāk. KRETĪNS!"
Raivo centās lūgties Pērlei, bet viņa puisi iepļaukāja un aizbēga uz citu pusi. Viņa bija šokā, bet Raivo nesaprašanā..
Kamēr šiem diviem bija tā izgājis, Paula un Markuss peldējās tuvējā upītē. Viņu drēbes gulēja krastā. Viņi smējās un šļakstījās. Un tad abi ienira. Zem ūdens pavērās pasakains skats. Ūdens bija dzidrāks nekā no ārpuses likās. Markuss vērās Paulas zilajās acīs, un viņa iesmējās. Paula nekad nebija jutusies laimīgāka. Markuss bija īstais..viņa bija droša par to..vai..vai ne?..Te pēkšņi viņa atcerējās kādu gadījumu pirms pāris gadiem..viņas pirmo mīlestību..