Dažas nākamās dienas pagāja diez gan vienādi. Regnalds bija priecīgs, tur nebija šaubu. Otrs bars sarunāja tikšanos ar Ītana baru un jau visu izrunāja. Tā kā es īsti neesmu bara locekle, vismaz pagaidām, tad man nevajadzēja zināt gandrīz neko. Protams, Aldens un Regnalds man mazliet pastāstīja, bet es kaut kā nesapratu par ko īsti iet runa.
Otrs bars šodien paliek pēdējo dienu, tāpēc es vairāk laika pavadīju ar Aldenu, jo nezināju, kad vēl viņu satikšu.
Un Regnalds izgāja medības. Sasodīts, man pašai bija jāaiziet medībās, bet Sems apsolīja, ka aizies ar mani kopā, kad šie vilki pabeigs.
"Mirabell, kā tas ir - būt cilvēkam, kuram ir jāpaliek kopā ar vilkati?"
Es mazliet apjuku. Kāpēc gan viņam tas interesē? Un es nebūšu tā labākā priekš atbildes, es tomēr neesmu cilvēks. Cilvēks es biju pirms nāves, manā dzīvē, īstajā dzīvē.
"Laikam, savādi?" es pakasīju galvu, apdomājot iespējamības, "Tas ir tā, it kā es būtu iemesta jaunā pasaulē. Pēkšņi viss neiespējamais kļuva daudz reālāks."
"Tu baidījies?" viņš pagrieza galvu pret mani.
Es nebaidījos, jo man nebija tādu emociju, bet ja es būtu cilvēks, es noteikti atstātu slapju peļķi un bēgt ko kājas nes. Vismaz es tā darīju satiekot Maksimusu.
"Es sākumā nezināju, ka viņš ir vilkatis, tāpēc nebija nemaz tik briesmīgi, bet," es nedaudz apstājos, ko tad man īsti vajadzēja teikt?
Viņš nepacietīgi skatījās man pretī, "Bet?"
"Bet uzzinot kaut ko nereālu, es negribēju ticēt, taču tas bija reāls. Tas kļuva par manu īstenību, un, protams, ka es biju uztraukusies no visa jaunā. Tas tomēr nebija parasta lieta, kuru es vienkārši varētu noignorēt."
Aldens pārdomāja manu atbildi. Un tad pie sevis pasmaidot, piecēla galvu, lai atkal apskatītos uz mani.
"Tu neesi parasts cilvēks, bet man prieks, ka mēs satikāmies," viņš noteica. Ja tas būtu iespējams, mana sirds nomestu kūleni, taču tā bija lēnā un mierīga. Aldens redzēja man cauri, viņš saprata mani kaut kādā ziņā, un es jutu, ka es viņam varu uzticēties. Bet es nevarēju.
Es nevarēju pakļaut viņu briesmām.
"Es arī," es mazliet nopūtos.
Viņš piecēlās, lai pieietu man tuvāk un apķertu apskāvienā. Es uzreiz viņam atbildēju. Viņš bija kā brālis. Kā vecākais brālis, kurš mani aizsargātu, taču es zinu, ka mani nevar pasargāt.
Pēkšņi bara mājas durvis atvērās un pa tām ienesās daži vilkači un viens cilvēks. Cilvēks?
Es atrāvos no Aldena un skatījos uz Regnaldu, jo es neredzēju cilvēku, taču sajutu viņu. Viņš ir te.
"Sveika, manu eņģelīt!" viņš priecīgs piegāja pie manis un noskūpstīja, cieši pievelkot klāt.
"Sveiks," es nomurmināju pie viņa lūpām.
"Es ceru, diena nepagāja garlaicīgi," viņš noteica. Es mazliet pasmējos.
"Tā vēl nav beigusies." viņš atsmaidīja, "Regnald, kāpēc te ir cilvēks?"
Viņš saspringa. Viņa galva atrāvās no mana kakla, un viņš ieskatījās man acīs.
"Tu domā Liliju? Viņa dzīvo šeit," viņš iesmējās.
"Nē, es domāju, to cilvēku, kurš iegāja ar jums," es nemanāmi paostīju gaisu, "To vīrieti, kuru jūs atvedāt, vai arī viņš atnāca ar jums?"
Viņa acis sāka drudžaini klīst pa manu seju. Un tad sekoja izelpa.
"Kā tu esi tik laba?" viņš nervozi pasmējās, pārējie sāka klīst kur nu kurais, un es sāku saprast no kurienes nāk cilvēka aromāts.
"Nu tad, ko tas vīrietis te dara? Vai viņš arī te dzīvo?" viņa reakcija mani mazliet nervozēja. Ja tas nebūtu nekas, tad viņš diez vai uzvestos šādi.
"Nē, viņš atnāk vienu reizi gadā pie bara, padzīvo dažas dienas un iet prom," ļoti saturiski.
"Un kāpēc viņš tā dara?"
"Jo mums ir noruna," kāda noruna. Vai Regnalds aizmirsa, kā vajag paskaidrot lietas?
"Alfa, Luna, vai es varētu mazliet aizņemties Mirabellu?" pēkšņi mums blakus parādījās Sems, viņš nervozi pabužināja sev matus, bet gaidīja atbildi.
"Labi, es tad gaidīšu tevi," Regnalds noskūpstīja manu pieri un joprojām lūkodamies uz mani aizgāja kaut kur. Es pagriezos pret Semu.
"Kas notika?" es gandrīz, vai nočukstēju. No Sema nāca nervozitāte un kaut kas līdzīgs bailēm.
"Iziesim ārā, pie viena kaut ko nomedīsim, un man tev kaut kas jāpastāsta."
Es vairs neteicu ne vārda un vienkārši sekoju Semam. Viņš palaida mani pa priekšu, un es pamāju ar galvu.
Kad mēs bijām pietiekami tālu, Sems apstādināja mani un pagrieza pret sevi. Kas viņam lēcies?
"Pie mums ir atnācis mednieks," viņš strauji noteica.
"Mednieks? Vai mednieki bieži dzīvo pie jums?"
"Ne jau tāds mednieks, bet mednieks, kurš medī vilkačus," viņš atteica.
"Kāpēc tāds dzīvo pie jums? Vienu reizi gadā, vai ne?"
"Jā, mums ir līgums ar viņu, ja mēs neuzbrūkam, tad viņš liek mūs mierā, un katru gadu viņš atnāk pārbaudīt kā mums iet," viņš skaidroja. Es sāku pārdomāt lietas.
"Vai viņš zin par vampīriem?" man sanāca kaut kas līdzīgs čukstam, bet tas bija ļoti ass un skaļš.
"Es nezinu! Tur tā problēma. Bet ja viņš medī pārdabisko, tad ir iespēja, ka viņš ir pret vampīriem ar," Sems noplātīja rokas.
"Es parunāšu ar viņu vēlāk, diez vai viņš nodomās, ka esmu vampīrs, viņš ir tikai cilvēks, bet tagad ejam medīt, es esmu izslāpusi," es čīkstēju.
"Es nedomāju, ka ir laba doma ar viņu runāt. Tā tomēr ir viņa mūža profesija."
"Es esmu vampīrs. Esmu izraudzīta kā partnere vilkacim. Kā arī izrādās esmu Luna. Es domāju, ka tikšu galā ar cilvēku," es piemiedzu.
Viņš kaut ko nomurmināja, tomēr vairs neko neteica. Es pasmaidīju pie sevis, un sagaidījusi, kad Sems pārvērtās par vilku, aizskrēju pakaļ tuvākajai skaņai.
YOU ARE READING
Otrā dzīve
VampireKurš ta vēl tic pārdabiskajam? Kaut gan te notiek savādas lietas, nevar būt, ka paranormālais eksistē? Taču Mirabellai tā ir ikdiena. Šausmīga nakts pārvērta viņu no kāju pirkstiņiem līdz matu galiņiem. Viņa nomira, taču atdzīvojās. Pirms lēkt uz sa...
