Otrā dzīve

38.daļa

Pēc medībām Sems aizgāja pie Lilijas. Es gan negāju iekšā, tomēr cerēju, ka kāds nāks ārā. Es tik ļoti labprāt aizbrauktu uz pilsētu, vai vienkārši izstaigātos mežā. Man pietrūkst normālas dzīves.

Un tad kad beidzot man uzsmaidīja laime, pa durvīm iznāca cilvēks. Es jau grasījos iet iepazīties vai parunāt, bet tad es pamanīju, kurš tas ir. Un izskatās, ka nemaz es nekur nedošos, vai arī tomēr?

"Labdien! Es diemžēl nezināšu jūsu vārdu," es pasmaidīju nevainīgu smaidu.

"Labdien, jaunkundz! Es esmu Pols Volless. Vai jūs esat bara jauniņā?" vīrietis ap divdesmit pieciem vai trīsdesmit, aizdomīgi nopētīja mani. Viņa tumši zaļās acis klīda pa mani meklējot kādus pierādījumus. Kad viņa acis sastapās ar manējām, es pasmaidīju platāk, nerādot manus ilkņus.

"Tā var teikt. Esmu Mirabella," es pastiepu viņam roku, bet tad to nožēloju. Ja viņš ir mednieks, varbūt viņš sapratīs pēc manas temperatūras, ka es neesmu cilvēks.

Viņš saķēra manu roku un maigi to pakratīja. Es turpināju smaidīt, cenšoties neizrādīt uztraukumu.

"Ko tāda maza meitene dara ar vilkiem? Es pieņemu, ka neesat vilkate," Pols lēnām atlaida manu roku. Es pieļāvu kļūdu, paraujot roku pārāk ātri blakus man. Bet tomēr centos izgrozīties no situācijas.

"Kā jūs zināt kā neesmu vilkate?" zaļās acis ieurbās manējās, cenšoties izlasīt manas emocijas, taču es biju mierīga, vismaz no ārpuses.

"Miss Mirabella, jūs neizskatāties pēc nežēlīga dzīvnieka," viņš atteica, beidzot pasmaidot, bet es varēju domāt tikai par to, ka es esmu nežēlīgs dzīvnieks.

"Un kā tad man būtu jāizskatās?" es iekodu mēlē.

"Jums nav izteiktu zobu kā plēsoņai. Neizskatās, ka jūs strīdētos galvā. Jūs esat auksta kā ledus gabaliņš. Vai jums nevajag jaku?"

Es nebiju sapratusi, ka viņš to pajautāja man.

"Nē, nē. Man ir labi, paldies par piedāvājumu," es ieķiķinājos. Pols tikai paraustīja plecus un turpināja runāt.

"Un jums nav izslavēto vilkaču muskuļu," viņš noskatīja manas rokas.

"Jums ir punkts," es pasmējos.

"Nu tad, ko jūs te darāt?" viņš piegāja man tuvāk.

"Garš stāsts," es nopūtos.

"Tad pastāstiet to pie tases tējas," viņš pagrieza galvu pret pelēku džipu. Es mazliet nominstinājos, bet tad piegāju soli tuvāk Polam.

"Lai iet," es pacēlu galvu augstāk. Pols pasmaidīja un paņēma manu roku.

Viņš attaisīja man durvis pa priekšu un ielaida iekšā, es ietipināju mašīnā un piesprādzējos. Pols apgāja apkārt un iekāpa šofera sēdeklī.

Ceļš bija ļoti kluss. Viņš pat nepateica ne vārda, pat nebija skaļu izelpu, nekā. Es klusēju, varbūt pat neelpoju.

Beidzot mēs piebraucām pie kādas kafejnīcas, kurā izskatījās ļoti mājīga. Mēs iegājām iekšā un mūs nosēdināja pie kāda galdiņa pašā stūrī pie mazā loga. Ļoti Pola stilā. Vai viņš bieži nāk šeit?

"Es atļāvos pasūtīt tēju mums abiem. Šeit ir pati labākā tēja uz pasaules," viņš atliecās dīvānkrēslā.

Es īsti nezināju, ko man darīt. Es izlēmu, kamēr man neko nesaka, tikmēr es varu vienkārši apskatīt apkārtni.

Mums atnesa gardi smaržojošu tēju. Es sāku apsmaržot to. Tā tik labi smaržoja. Kas tajā bija?

"Labi smaržo, ne?" Pols pacēla krūzīti pie lūpām un padzērās.