Būt stiprai

Pirmā nodaļa

Vanesa iemalkoja auksto kokteili, atstājot ķiršsarkanas lūpu krāsas pēdas uz stikla glāzes. Tas bija jau trešais šovakar. Bet kurš gan var aizliegt jaunai, skaistai meitenei izbaudīt saldos jaunības gadus?
Viņas plauksta jau sniedzās pēc nākamās glāzes, kad viņu apstādināja pēkšņs pieskāriens pie muguras. "Dejot nenāksi?"
Bella, grozot gurnus mūzikas ritmā, čukstēja. Patiesībā meitene kliedza, taču ellīgi skaļā mūzika lika meitenes vārdiem pārvērsties čukstos. "Tūlīt,"
Vanesa piekārtoja īso zīda kleitu, kas bija cieši pieguloša viduklī, un neļāva meitenei brīvi justies.
Visu vakaru viņa ir pavadījusi vienaudžu kompānijā uz deju grīdas. Paskatoties telefonā, kas atradās meitenes somiņā, viņa saprata, ka vakars ir beidzies, jo pulkstens bija divi naktī, un viņas kājas bija mežonīgi piekusušas. "Es nu iešu,"
Viņa apskāva Bellu, kas bija mazliet aizrāvusies ar kokteiļiem, un īsti nesaprata, kas notiek.
Izejot pa kluba durvīm, viņa sajuta asu vēju, kas lika viņas ķermenim drebēt. Meitene uzsedza uz pleciem jaku, bet tas diez ko nelīdzēja. Ārā bija pavisam cita dimensija. Viss likās tik kluss un mierīgs, salīdzinot ar pulsējošo klubu. Šur tur pazibēja kāda mašīna, vien dažos logos mirdzēja gaisma un uz ielas varēja sastap vien tādus pašus dzīves baudītājus, kāda bija Vanesa.
Kad bija nonākusi tuvāk mājām, viņas acis saskatīja dīvainas zilgansarkanas gaismas. Meitene domāja, ka tas ir no nogurumu, un, ka acis vairs nevar pareizi saksatīt. Tomēr viņa kļūdījās.
Pie mājas atradās divi policijas auto ar ieslēgtām gaismām, ko Vanesa redzēja. Blakus bija ugunsdzēsēju mašīna, kurai apkārt riņķoja vīri, tērpti ķiverēs un kombinezonos.
Vanesas sirds sažņaudzās, iedomājoties par notikušo. Meitene sāka skriet ātrāk, lai redzētu, kas patiesībā notiek. Paskrējusi garām daudzajiem diensta auto, viņa gribēja iekļūt mājā, tomēr kāds viņu apstādināja.
"Stop! Tur nevar iet!"
Vīrietis turēja meiteni ap vidukli, jo citādi viņa būtu izmukusi. Vanesa no visa spēka kustināja ķermeni, lai tiktu mājā, taču pārspēt pieredzējuša glābēja tvērienu viņa nespēja. "Man vajag viņas redzēt! Kur viņas ir?"
Jaunā sieviete kliedza no visas sirds, saceļot kājās visu pilsētu. Viens pēc otra iemirgojās priekšpilsētas ēku logi. Apkārt sapulcējās no miega iztraucētie kaimiņi, kas bija izveidojuši cilvēku pūli.
Ar vairāku policistu palīdzību izdevās meiteni pārliecināt, ka panika neko nelīdzēs.
"Lūdzu, sakiet, ka viņām viss ir labi!"
Vanesas skaistā seja plūda asarās. Viņa sēdēja policijas mašīnā, noskatoties uz apkārt notiekošu jucekli. Viss, ko viņa varēja, ir bezspēcīgi lūkoties gruvešos, kas atlikuši no viņas mājas. "Viss būs labi,"
Vecā kundze, kas dzīvoja Vanesai kaimiņos bija piesteigusies pie meitenes un uzlklāja uz viņas trīcošajiem pleciem lakatu. "Lūk, viņas atrada!"
Sieviete iesaucās, dodot Vanesai muĺķīgu cerības staru, ka māte un māsa ir sveikas un veselas.
Meitene ar drebošām plaukstām noslaucīja daļu izplūdušās skropstu tušas, mas atradās uz vaigiem.
Kājas pašas viņu nesa pie mātes. Skats bija nežēlīgs. Vanesa pati ar savām acīm redzēja, kā mātes netīro ķermeni iznes no liesmojošās ēkas.
Viņa ar smaidu uz lūpām devās viņaia izvien tuvāk, un notupās pie ātrās palīdzības mašīnas, kurā viņa atradās.
Mediķi gaismas ātrumā riņķoja ap guļošo sievieti.
"Mam, tev viss labi!"
Vanesa asarām birstot uz zemes centās pieskarties mātes nekustīgajam ķermenim. Tomēr apkārt esošie cilvēki viņu ar varu atrāva.
"Kā...kāpēc viņa nekustas?"
Jaunā sieviete izskatījās nožēlojami. Meitene, kas pirms pusstundas klubā baudīna normālas deviņpadsmitgadnieces dzīvi, pašlaik tupēja uz ceļiem dubļos, histērijā kliedzot.
"KĀPĒC VIŅA NEKUSTAS?!"
Meitene, vairs nejutās savā ādā, viņa par katru cenu gribēja redzēt tuviniekus.
Mediķi pēkšņi apstājās un sačukstējās savā starpā. Viens no viņiem trīcošām rokām pagriezās pret sagrauto meiteni.
"Viņa ir dzīva, vai ne?"
Vanesa piecēlās kājās. Viņas prātā pastāvēja tikai viena iespēja.
"Es zināju!"
Meitene jau grasījās apskaut vīrieti, kas kā viņai šķita, izglābis viņai dārgāko cilvēku.
"Man žēl..."
Pār šķietami stiprā vīra vaigu, kurš būdams ārsts piedzīvojis ne to vien, nobira asara.
Un tobrīd - vēsajā vasras naktī, deviņpadsmit gadīgās Vanesas dzīve sagriezās kājām gaisā.
"Tas nevar būt... tas ir kaut kāds joks, vai ne? Kur ir kameras?"
Meitene vairs neatšķīra sapņus no realitātes, viņa vairs nekontrolēja vārdus, kas nāca pār lūpām.
"NU TAČU! SAKIET, KA TAS IR JOKS!"
Stiprās emocijas bija devušas Vanesai neiedomājamu spēku, un viņai izdevās izrauties no vīrieša rokām.
Viņa purināja mātes ķermeni, cerībā saņemt kaut mazāko ziņu, ka viņa ir dzīva.
Un tomēr nekas nenotika.
Neviens nespēja mierināt sagrauto meiteni. Viņas seja mirka asarās, un vaigi bija iekrāsojušies melni no notecējušās tušas.
"Vanesa!"
Aiz jaunās sievietes muguras bija dzirdama balss. Vanesai ļoti pazīstama un tieši tik pat izmisusi balss.
Meitene satvēra Vanesu tik stipri, ka abas uz brīdi pārstāja elpot.
"Es domāju, ka tevi nekad neredzēšu,"
Meitene nočukstēja. Viņas balss bija tik vārga, ka varētu padomāt, ka tie ir viņas pēdējie vārdi.
"Mamma?"
Gabriela atrāvās no māsas apskāviena, kad bija ieraudzījusi mātes ķermeni mirgojošajā auto.
"Mēs neko nevaram līdzēt..."
Vanesa cieši turēja mazās māsas roku, jo viņa bija vienīgā, kas viņai bija palikusi.
Mediķi steigšus aizstiepa mazo meiteni, pirms viņa krīt panikā par mātes zaudējumu. "Jums tagad jāiet," kāda sieviete, tērpusies policijas uniformā, uzrunāja Vanesu. Meitene nozuda starp daudzajiem dienesta auto, saplūstot ar pūli.
~ paldies, ka izlasīji. ja patika, lūdzu nospied ☆ un izsakies komentāros, jo es ieguldīju darbu, lai šis taptu. kā arī esmu iesācēja šeit, un ja pamani kļūdu lūdzu uzraksti, lai varu izlabot. ~